NATO Jauniešu samits: iespaidi un pārdomas

06.04.2009. 10:49

Arvils Zeltiņš, RSU Eiropas Studiju fakultātes, starptautisko attiecību 4. kursa students

No 2. līdz 3. aprīlim Strasbūrā norisinājās NATO (North Atlantic Treaty Organization) Jauniešu samits ar pamatuzstādījumu, kāds būs NATO 2020. gadā? Tajā piedalījās arī divi Latvijas pārstāvji: Rīgas Stradiņa universitātes 4. kursa students Arvils Zeltiņš un Latvijas Jaunatnes padomes viceprezidents Uldis Šalajevs.

Kopumā jauniešu samits sevi attaisnoja. Neskatoties uz to, ka lielais vairums starp jauniešiem pārstāvēja ASV, Franciju un Vāciju, sevis slavināšana par godu NATO 60 gadu jubilejai palika otrajā plānā. Priekšplānā izvirzījās NATO operācija Afganistānā ar tās kritisku izvērtējumu un stingru apņemšanos turpināt iesākto. Samitā piedalījās arī jaunieši no Afganistānas, kas sniedza ieskatu Afganistānas realitātē un nekautrējās publiski paust kritiku par NATO neveiksmēm: NATO sabiedrības novirzīšanos no Afganistānas Irākas operācijas laikā, pārlieku lielo militāristu klātbūtni afgāņu ikdienā, salīdzinoši īso laika periodu, ko civilie eksperti un infrastruktūras atjaunotāji pavada nemiera skartajos reģionos, neskaidrību līdzekļu sadalē militārajai sfērai, kā arī nepietiekamo uzmanību Afganistānas kaimiņvalstīm un to viedoklim par situāciju Afganistānā.

Pārstāvji no Sāhela zonas valstīm norādīja uz nepietiekamo NATO aktivitāti Āfrikas nemierīgajos reģionos, kur starptautiskajai sabiedrībai paliek nepamanīta cilvēku tirdzniecība un jaunu para-militāru grupējumu veidošanās. NATO aicinātie eksperti centās diplomātiski atbildēt uz šo kritiku, taču gan starp rindiņām, gan arī Edvarda Lūkasa daļēji humora pilnajā, bet ciniskajā komentārā, ka Āfrikas valstīm sava pievilcība jāveicina ar naftas ieguves apjomu palielināšanu, bija jaušams, ka Āfrika nav NATO prioritāte. Un kāpēc gan lai būtu?

Bez ievērības nepalika arī jauno kandidātvalstu jautājums. Lai kā arī NATO necenstos sevi afišēt kā cīnītāju par kopīgām vērtībām kā drošība un demokrātija, tomēr aiz ideālistiskajiem uzstādījumiem stāv valstu intereses. Ir skaidrs, ka Transatlantiskā kopiena nebūs pasaules policists un bez sabiedrības atbalsta neiejauksies sev neinteresanto valstu problēmās. Tas jāsaprot esošajām un nākošajām NATO kandidātvalstīm. Eiropas drošības filozofijā galējais punkts drošības vakuumam bija/ir Baltijas valstis. Ne tikai Baltijas valstīm vajadzēja NATO, arī NATO psiholoģiskajai drošībai bija nepieciešama Baltija. Jaunajām NATO kandidātvalstīm jācenšas mazāk domāt par morāli, bet vairāk par reālpolitiku.

Ja mēs aplūkojam NATO izvirzītos jaunos draudus, kas aizvien vairāk parādās Alianses dienaskārtībā: enerģētiskā drošība, kiberaizsardzība, transnacionālā migrācija, vides piesārņošana, pirātisms u.c., tad ir acīmredzami, ka tie šie draudi ir aktuāli daudzām valstīm. Risināmo problēmjautājumu loka paplašināšana padara NATO pievilcīgu valstīm, kas nav tās sastāvā, un veicina organizācijas pozitīvo auru un tās pievilcību. Tajā pašā laikā, NATO nav ieinteresēta risināt jaunos draudus, ja tie neapdraud pašu NATO.

Ar pārliecību var teikt, ka mūsu valsts un iedzīvotāji ir vieni no lielākajiem ieguvējiem NATO rindās. Mēs esam stipro un drošo valstu klubiņā ar nelielu armiju un lielu sabiedrības atbalstu Aliansei. Latvija nav NATO problēmvalsts, kas iespītējas par kandidātvalstu nosaukumiem vai ģenerālsekretāra kandidātiem. NATO aktualitātes ir arī mūsu aktualitātes, mēs jūtamies droši un komfortabli. Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam zaudēt modrību, jo no Jāpa de Hopa Shēfera (Jaap de Hoop Scheffer) atbildes par Baltijas lomu Aliansē neizdevās izvilināt vairāk par kopīgajām vērtībām un lielisko sadarbību, kā arī visu Baltijas valstu galvaspilsētu nosaukumu pārzināšanu. 90. gados šāda valoda būtu mūsu vēlmju kalngals, bet vajag tēmēt augstāk. Mēs varam kopējā NATO diskursā ielikt spēcīgus argumentus par jauno draudu apkarošanu enerģētiskās drošības un kiberdrošības jomās. Citādāk vienīgi E.Lūkass mūsu reģionu draudzīgi un konstruktīvi nodēvē par drošības vakuumu, kamēr NATO amatpersonas Baltijai vairs nepievērš 90. gadu uzmanību.

NATO jauniešu samits, kura galvenais uzdevums pēc definīcijas bija censties attēlot vīziju, kāds būs NATO 2020. gadā tā īsti nespēja uz šo jautājumu atbildēt. Protams, no publiskās diplomātijas viedokļa, pasākums tika sarīkots spoži: ar ekspertiem, kā Gideon Rachman no Financial Times, Steven Erlanger no New York Times, Edward Lucas no The Economist, Paul Anderson no BBC, Dr. Thomas Ries no SIIA u.c. NATO ģenerālsekretāra un citu augstu NATO amatpersonu klātbūtne samita pirmajā dienā veicināja svinīguma noskaņu, tomēr nekas vairāk kā uzsaukumi par kopējām vērtībām, Afganistānas prioritāti, NATO kā demokrātijas un drošības garantu īsti no NATO augsto pārstāvju puses neizskanēja. Savukārt ekspertu diskusijas otrajā samita dienā aizēnoja Baraka Obamas (Barack Obama) uzruna un dienaskārtība tika pakārtota ASV prezidenta sagaidīšanai.

Samitā skaidri tika norādīti vēstījumi, KO DARĪT: turpināt NATO paplašināšanos, veicināt NATO publisko diplomātiju, reformēt bruņoto spēku finansējumu, nepieļaut kodolieroču izplatību, turpināt misiju Afganistānā, atzīmējot būtisko jauniešu lomu tajā visā. Izklausās skaisti, it īpaši, ja to saka jauniešiem, kas vēlas mainīt pasauli un padarīt to ideālu. Turklāt, ja pasākuma gaitā ir ļauts ieraudzīt pašu Baraku Obamu, kas sevī iemieso augstāk minēto, tad nevienu vairs īsti neinteresē, KĀ TO IZDARĪT… Arī neformālās diskusijās ar citu valstu jauniešiem nācās konstatēt, ka arī citu valstu jaunieši domā līdzīgi. Nav pārsteigums, ka vienu no lielākajām samita dalībnieku ovācijām izpelnījās jautājums par to, vai jauniešu samits un tajā diskutētie jautājumi nav tikai skaists make-up uz novecojušās NATO sejas?

Tieši atbildes uz jautājumu, kā NATO grasās to paveikt šoreiz pietrūka. Frāzes: ,,kopā mēs varam’’, ,,mums ir kopīgās vērtības’’, ,,mēs esam stiprākā alianse’’, ,,sēdīsimies pie sarunu galda’’ – skan skaisti, bet nepārliecinoši, jo īpaši apstākļos, kad daudzās pasaules valstīs ekonomiskā krīze lēnām transformējas politiskās negācijās.

Galu galā NATO jauniešu samits sasniedza savu mērķi, jo rosināja jauniešos kritiskāku attieksmi pret Aliansi un vēlmi pašreizējās NATO problēmas risināt nākotnē. Neatbildētu jautājumu gūzma tieši veicinās NATO popularitāti un ļaus Aliansei attīstīties nākotnē, kad to vadīs šodienas jaunieši.