Krievijas aizsardzības politika – vai sagaidāmas pārmaiņas?

14.10.2009. 11:03

brģen.(rez.) Dr.habil.sc.ing Kārļa Krēsliņa
subjektīvs redzējums par diskusijas tēmu

Atbildot īsi – būtiskas nē, jo Krievijas vadībai un vadošai elitei tas nav izdevīgi. Pirmkārt, Krievija pārdodot energoresursus Rietumvalstīm ir ieinteresēta saglabāt ar tām civilizētas attiecības. Kaut gan Krievija vienlaicīgi attīsta savas iespējas palielināt gan naftas, gan gāzes piegādi uz Austrumiem un, pirmkārt, uz Ķīnu. Otrkārt, daudzu Krievijas ietekmīgu cilvēku gan nauda, gan nekustāmais īpašums atrodas Rietumvalstīs, kur mācās un dzīvo gan viņu bērni, tajā skaitā Krievijas premjerministra  Vladimira Putina meita, gan radi un arī viņi paši cenšas tur regulāri padzīvot un atpūsties. Treškārt, Krievija apzinās savas iespējas, piemēram, jauno tehnoloģiju jomā Krievijas devums ir tikai (0,2 – 0,3)% no pasaules jaunajām tehnoloģijām, vai Krievijas devums pasaules IKP, ieskaitot energoresursus, ir tikai daži procenti ~2%, kad ASV un ES devums kopumā ir vairāk nekā 40% no pasaules IKP.

Kāpēc Krievija tā uzvedās?

Pirmkārt, Krievijas vieta pasaulē. No vienas puses Krievija nevar noteikt savu identitāti, savu vietu pasaules vērtību sistēmā, bet no otras puses arī Eiropa vai Rietumvalstis kopumā nevar precīzi noteikt savu attieksmi pret Krieviju un tās vietu Rietumvalstu vērtību sistēmā.

Otrkārt, Krievijas vadība grib saglabāt savu ietekmi pasaulē. Viņi saprot, ka sacensties ekonomiskajās jomās ir diezgan bezcerīgi, jo bijušie PSRS laika lozungi gan „Mūsu paaudze dzīvos komunismā”, gan Nikitas Hrušova solītais „noķert un apsteigt ASV” vai, ka 1980.gadā katrai ģimenei būs savs dzīvoklis, nav izpildīti un nekad netiks izpildīti.

Krievijai ir viens būtisks arguments – kodolieroči. Krievija saprot, ka tās parastie vai konvencionālie bruņotie spēki (BS) ir maz efektīvi salīdzinot ar Rietumvalstu BS un, pirmkārt, ASV BS. Lielvalstu BS ir gatavoti globāliem militārajiem konfliktiem. ASV to pareizi saprot un līdz ar to veic savu BS reorganizāciju. Turklāt amerikāņu BS ir liela pieredze miera ieviešanas operācijās.

Krievija arī mēģina reorganizēt savus BS, optimizēt to struktūru. Tiek gatavota jauna militārā doktrīna, tiek veidotas mobilas brigādes lielo stacionāro divīziju vietā utt. Tiek organizētas dažādas militārās mācības, iesaistot kaimiņvalstis, un sevišķi tiek piestrādāts pie šo mācību reklāmas.

Krievijas vadība ir nākusi klajā ar daudziem ļoti skaļiem paziņojumiem gan par savu BS profesionalizāciju, gan par nodrošinājumu ar jauniem moderniem ieročiem un ekipējumu, bet realitātē situācija maz mainās. Krievijas BS ir ļoti lielas problēmas ar disciplīnu, sākot ar ārpusreglamenta attiecībām, kad katru gadu iet bojā daudz vairāk obligātā militara dienesta (OMD) karavīru nekā militārajos konfliktos Kaukāzā. Valstī daudzi atpērk savus bērnus no OMD un radās problēmas ar iesaucamo skaitu, tādēļ iesaukti tiek jaunieši gan ar veselības problēmām, gan bijušie cietumnieki. Ļoti pamācošs piemērs ir nozīmēt par valsts Gaisa desanta karaspēka pavēlnieku ģenerāli Vladimiru Šamanavu, kas ir atzīts par starptautisko noziedznieku. Ģenerālis var atļauties dot pavēli savai specvienībai aizturēt civilo izmeklētāju, kas veic viņa radinieka biznesa kontroli, un tam neseko ģenerāļa atvaļināšana. Tas kopumā raksturo situāciju Krievijas BS, to kaujas gatavību.

Krievijas – Gruzijas karš parādīja, ka skaitliski lieli necivilizēti BS var sakaut nelielas valsts BS, bet vienlaicīgi parādīja Krievijas BS daudzas vājās vietas, piemēram, kļūdas dēļ savu lidmašīnu iznīcināšana gaisā utt.

Secinājums: Krievijas konvencionāli BS nav gatavi vest vidēja līmeņa konvencionālo karu, bet Krievija ir kodolvalsts un tas ir Krievijas galvenais arguments starptautiskajās diskusijās.

Treškārt, Krievijas vadība cenšas saglabāt savu varu valstī. Ļoti iespējams, ka tas ir galvenais valsts vadības darbības motīvs. Krievijas vadība cenšas aizpildīt informatīvo telpu – valsts oficiālos televīzijas un radio kanālus ar informāciju par Krievijas sevišķu misiju, par tās atrašanos ienaidnieku ielenkumā un diezgan labas kvalitātes izklaides programmām, līdz ar to minimizējot iespējas diskutēt par valsts iekšējām problēmām.

Tagad daļa cilvēku izmanto internetu, kontrolēt tur esošo informāciju ir sarežģīti, tādēļ informatīvajā laukā Krievija centās aktivizēt savu darbību. Piemēram, Krievijas Aizsardzības ministrija izveido speciālo Hakeru centru, kas cīnīsies ar interneta portāliem, kas publicējuši negatīvo informāciju par Krievijas BS. Tas ir jauns un savdabīgs solis no valsts struktūras puses.

Šajā sakarā ir kritiski jāvērtē Krievijas vadības un plašsaziņas līdzekļu retoriku par tās ienaidniekiem: NATO un ASV patstāvīgi, Baltijas valstis palaikam, Gruzija, Ukraina regulāri utt. Krievija, ceļot ažiotāžu par ienaidnieku aplenkumu, vienlaicīgi var apspiest savu opozīciju valsts iekšienē, jo ļoti vienkārši visas neveiksmes skaidrot ar ienaidnieku darbību. Piemēram, Čečenijas prezidents Kadirovs paziņo, ka teroristi tiek gatavoti Rietumos. Tagad Krievijas Federālā drošības dienesta priekšnieks 2009.gada 13.oktobrī, dienā, kad Krievijā ierodas ASV Valsts sekretārs un tiek plānotas diskusijas par starptautisko terorismu, paziņo, ka Gruzija iesūta teroristus Kaukāza republikās. Vai netiek plānota jauna militāra operācija Gruzijā? Kopumā tādā atmosfērā ir vienkāršāk pārkāpt demokrātisko vēlēšanu procedūras un, daudz runājot par demokrātiju, ieviest valstī diktatūru.

Valsts kontrolētu plašsaziņas līdzekļu ietekme uz Krievijas iedzīvotājiem ir ļoti liela, jo interneta pieejamība iedzīvotājiem ir ierobežota, un vecākas paaudzes valsts iedzīvotāju vidū ir zems svešvalodu zināšanas līmenis. Vienlaicīgi Krievijas valsts vadība saprot interneta potenciālās iespējas un cenšas būt aktīviem informatīvajā laukā un cīnīties par uzvaru informatīvajā karā.

RISKI. Pasaules līmeņa politiķi un politika balstās uz Nikolo Makjavelli  (Niccolo Machiavelli) jau 15. gadsimtā izstrādātajiem principiem, kad valdnieks drīkst rīkoties nodevīgi, likt lietā viltu un vardarbību, būtībā izmantot principu – mērķis attaisno līdzekļus. Tagad to sauc realpolitik – reālā politika. Pēc II pasaules kara daži politiķi izteica vēlmi mainīt principu politikā – mērķis attaisno līdzekļus, bet reālas pārmaiņas politikas vidē bija minimālas.

Daži piemēri no nesenas vēstures. Nirnbergas process, ko īstenoja Nirnbergas Starptautiskais Kara tribunāls (to veidoja četru sabiedroto valstu iecelti tiesneši), lai tiesātu nacistiskos noziedzniekus. Trīs dienas tika diskutēts par to, kas vainīgs vairāku desmitu tūkstošu poļu virsnieku nogalināšanā. Neraugoties uz to, ka visi zināja īstos vaininiekus šajā slepkavībā, tie oficiāli netika nosaukti, jo PSRS bija sabiedrotais karā pret hitlerisko Vāciju un tās pārstāvji bija Nirnbergas Starptautiskā tribunāla sastāvā.

Minhenes vienošanās, Ribentropa – Molotova pakts un slepenie pielikumi, kuru esamību noliedza PSRS varas struktūras un kuru kopijas, pēc dažu vēsturnieku domām, ar savu izlūkdienestu palīdzību saņēma ASV, netika publiskoti un netika uzrādīti, pat arī tad, kad Baltijas valstis un PSRS diskutēja par šo pielikumu esamību. Mihails Gorbačovs paziņoja par jaunās domāšanas nepieciešamību pasaules politikā, par perestroiku. Tas skanēja pozitīvi, un atkal radās cerības pasaules politikā ieviest jaunas pamatvērtības, kas būtu balstītas uz likumu un tiesībām. Krievijas prezidents Boriss Jeļcins un parlaments atzina gan Ribentropa – Molotova pakta amorālo pusi, gan atvainojās par PSRS vadības noziedzīgo rīcību, nogalinot Polijas virsniekus Katiņā.

Pēc Borisa Jeļcina aiziešana, valsts vadība Krievijā ir mainījusies, sākās diskusijas par Staļina atzīšanu par efektīvu vadītāju,  un vēl jo vairāk, viņš pretendēja uz visu laiku populārākā Krievijas nācijas cilvēka godu. Tika izveidota pat speciālā komisija, lai cīnītos ar vēstures faktu falsifikāciju, bet daudzi vēsturnieki uzskata, ka komisija vēstures notikumus izvēlas subjektīvi un kopumā maina notikumu būtību. Viņu darbības pamatvērtība nemainās – mērķis attaisno līdzekļus.

Krievijas un Gruzijas 2008. gada karš. Vai tad mūsdienu izlūkošanas sistēmas precīzi nenoteica kur, kad un kādas vienības atradās? Noteica, bet mūsdienu diplomātija balstās uz reālpolitikas principiem. Tāda informācija plašsaziņas līdzekļos netiek sniegta, un neviens lieku reizi saasināt attiecības ar Krieviju negrib.

Irānas kodolprogramma, autora redzējumā, var kļūt par draudu ES valstīm. Rietumvalstis cenšas pierunāt Irānu pārtraukt kodolieroču programmu. Papildus tiek radīts spiediens uz Irānu, un šajā jautājumā ir divi galvenie virzieni: pirmkārt, pieņemt ANO līmenī ekonomiskās sankcijas pret Irānu un, otrkārt, nepieļaut Irānai iegādāties pretgaisa aizsardzības (PGA) sistēmu, kas ļaus tai nosacīti droši izstrādāt un īstenot kodolieroču programmu.

Krievija plānoja pārdot Irānai PGA kompleksu S-300. Amerikāņi cenšas ar Krieviju nekonfliktēt un tādēļ, pirmkārt, dod mājienu, ka ASV izskata alternatīvus variantus savai PGA sistēmai Polijā un Čehijā, neiejaucas Krievijas konfliktos gan ar kaimiņiem, gan cilvēku tiesību neievērošanā Krievijā utt., otrkārt, nekomentē Krievijas jaunās PGA sistēmas S-400 izvietošanu Krievijas austrumos. Krievijas skaidrojums par aizsardzību no iespējamo Ziemeļkorejas raķešu kļūdaino lidojumu virs Krievijas teritorijas neiztur kritiku. Toties ir zināmas prasības balansam ASV – Krievijas līgumos starp spējām uzbrukt un spējām sevi aizsargāt no pretuzbrukuma. Vai PGA kompleksu S-400 izvēršana Krievijas austrumos neizjauc šo vienošanos?

Izraēla pārdod Krievijai bezpilota lidaparātus, un Apvienotie Arābu Emirāti ir gatavi nopirkt ieročus no Krievijas par aptuveni 2 miljardiem dolāru, bet tikai ar noteikumu Krievijai nesadarboties ar Irānu militārajā jomā,  un galvenais nepārdot Irānai S-300. Pastāv gan iespēja neoficiāli nogādāt Irānai S-300 caur trešajām valstīm. Izraēlai ir pieredze kodolieroču ražotņu iznīcināšanā dažās valstīs, un tagad tā spēj to izdarīt arī Irānā, ja tur ir (būs) tādas ražotnes un nebūs mūsdienīgas PGA sistēmas.

Notikums ar kravas kuģi “Arctic Sea”, kas reģistrēts Maltā un pārvadāja kokus no Somijas uz Alžīriju. Tas it kā tika nolaupīts Baltijas jūrā. Vēlāk Krievijas karakuģi tos arestēja kopā ar cilvēkiem, kuri atradās uz kuģa. Kuģa komanda ir Krievijas pilsoņi, bet pirāti – Igaunijas, Latvijas un Krievijas pilsoņi.

Krievijas galvenais interneta redaktors – biļetena “Морской бюллетень – Совфрахт” Mihails Voitenko, kurš izteica pieļāvumu, ka uz kuģa “Аrctic Sea” ir bijuši ieroči, tagad ir saņēmis brīdinājumu un spiests pamest Krieviju . Ļoti iespējams, ka kuģī remonta laikā Kaļiņingradā tika iekrauta militāra krava, piemēram, S-300, un vēlāk krava tika papildināta ar oficiāli minētajiem kokmateriāliem. Kādas valsts slepenais dienests izveidoja „pirātu” komandu, kurai bija piedāvāta savas darbības leģenda un dots uzdevums neoficiāli pārbaudīt kuģi, un kas, iespējams, nezināja sava uzdevuma galamērķi. Nokļūstot uz kuģa, viņi gan uzzināja par slepeno kravu, bet to saprata arī kuģa komanda, un tādēļ tā nevarēja viņiem atļaut nokāpt no kuģa.

Starptautiskie likumi atļauj jebkurai valstij arestēt kuģi, kuru sagūstījuši pirāti. Tādēļ bija organizēta piesegšanas operācija, kad tika paziņots, ka pirāti sagūstījuši kuģi, bet kuģa koordinātas tika slēptas līdz laikam, kamēr šajā rajonā ieradās KF kara kuģis un nolaupīto kuģi arestēja. Izraēlas prezidenta vizīte pēc tam pie KF prezidenta un citi notikumi un paziņojumi liek domāt: ja mērķis ir sasniegts – Irāna nesaņēma S-300 –, tad, saskaņā ar reālpolitikas principiem Rietumvalstu specdienesti un politiķi neievieto nekādus paziņojumus plašsaziņas līdzekļos, jo neviens negrib skandālu ar Krieviju (raksts tika sagatavots 2009. gada 2. septebrī, bet 6. septembrī Lielbritānijas avīzē  “The Sunday Times” ir daļēji šīs versijas apstiprinājums).

Šo piemēru sarakstu varētu turpināt, analizējot dīvainos sprādzienus dzīvojamās mājās Krievijā, kad kā oficiāli atbildīgie par terora aktiem tika paziņoti čečenu teroristi, bet viņi neuzņēmās atbildību. Kad iedzīvotāji pieķēra cilvēkus, kas ieveda maisus ar spridzekļiem un tajos ieliktu detonatoru, kas uzstādīts uz laiku 5.00, viņi saņēma dīvainus skaidrojumus, ka ir novērsts jauns terora akts. Vēlāk, kad tika noskaidrots, ka personas, kas ieveda spridzekli, ir Krievijas specdienesta pārstāvji, tika paziņots, ka tās ir specdienesta mācības. Turklāt daļa cilvēku, kas šos jautājumus aktualizēja, ir nogalināti, un tagad raksti par šo tēmu tiek aizliegti. Piemēram, amerikāņu izdevēju nams Conde Nast izņēma rakstu par Vladimiru Putinu «Владимир Путин – темное восхождение к власти», kur tiek izteikta versija par Krievijas specdienestu iesaisti dzīvojamo māju spridzināšanā. Tas ir saprotams no reālpolitikas viedokļa, jo ASV dažādās jomās sadarbojas ar Krieviju, piemēram, saņēma Krievijas vadības piekrišanu par kravu tranzītu caur Krieviju uz Afganistānu un attiecīgi ASV Valsts sekretāre Hilerija Klintone 2009.gada 13.oktobrī Maskavā paziņoja, ka ASV nekritizēs Krievijas „suverēno demokrātiju” un neiejauksies Krievijas iekšējos jautājumos.

SECINĀJUMI

Pirmkārt, Latvijas vadībai, politiķiem un ekspertiem ir jāprot prognozēt Lielvalstu intereses un atbilstoši to darbības, aktivitāšu mērķus.

Otrkārt, Latvijai ir jāprot pielāgot, saskaņot savus stratēģiskos mērķus galveno „spēlētāju” interesēm un iniciēt, atbalstīt starptautisko normatīvu aktu sakārtošanu, piemēram, NATO vienošanas 5. paragrāfa iedarbināšanas procedūras.

Treškārt, cīnīties par cilvēces sapni – godīgu politiku.

KĀRLIS KRĒSLIŅŠ ir Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) Aizsardzības zinātņu pētnieciskā centra vadītājs, NAA profesors.

Ieteikt draugiem.lv