Vai 16. marts nav pāraudzis kaut kādā mutācijā?

26.03.2010. 09:52

Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūts, goda direktors, LATO dibinātājs

Laikā, kad pasaulē saasinājušies veci un jauni draudi (terorisms, klimata izmaiņas, Afganistāna, Irāka, Izraēlas–Palestīnas konflikts, Irāna) un veidojas jauna pasaules kārtība, kurā Ķīna un Indija kļūst par lielvarām, Latvija pasaules kartē iezīmējas kā vienīgā valsts, kur Otrais pasaules karš vēl nav beidzies. Vai tāda valsts var stāties pretim 21. gadsimta izaicinājumiem?

Kāpēc mums tik lielu sasprindzinājumu un negatīvas emocijas izraisa 16. marts un 9. maijs?

Manā ģimenes lokā bija trīs vīri, kas cīnījās leģionā: Konstantīns iestājās brīvprātīgi tāpēc, ka gribēja atriebt par deportētajiem vecākiem Baigajā gadā, otro Jāni iesauca, nebija izvēles, bet Vincis iestājās brīvprātīgi 17 gadu vecumā – viņš negribēja precēties ar desmit gadus vecāku sievieti, kuru māte bija izraudzījusi. Viņi visi jau aizsaulē – Austrālijā, Amerikā un tepat Latvijā.

Labi pazinu arī vienu Jāni, kas cīnījās sarkanā latviešu divīzijā, aizstāvot Maskavu. Viņš nokļuva Stokholmā un bija biedrs LSDSP Ārzemju komitejā. Viņš nežēloja savu spēku cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Atstāstīšu trīs epizodes, ko stāstīja mani radi un bijušais sarkanarmietis.

Spelgonī viens no Jāņiem klīda pa fronti, meklējot savu bunkuru. Tumsā atrada vienu, no kurienes skanēja mūzika. Atrāva durvis – priekšā sēž krievi un spēlē garmoškas. Tie izbrīnā skatās uz Jāni – iestājas dziļš klusuma brīdis. Jānis atvainojas un atkāpjoties aizcērt durvis. Atsāk skanēt mūzika. Baigais sals pārvērta pretiniekus par cilvēkiem.

Vincis pie kādas upes otrā, ienaidnieku pusē, pārsteigts sadzird latviešu valodas skaņas. Drīz visa viņa vienība pieiet pie upes krasta – otrajā pusē salasās pretinieki. Ložu vietā skan jautājumi un atbildes – no kuras puses tu, kurā skolā mācījies, tur taču es arī! Vai tas un tas vēl dzīvs? Kāda jums paika? Un tā visu nakti. Abas puses nemaz negāja gulēt. Otrā rīta nevarēja karot.

Maskavas Jānis izrādīja pretestību krievu virspavēlniecībai sūtīt karavīrus bezjēdzīgos uzbrukumos. Viņu notiesāja uz nāvi. Taču no latviešiem baidījās – divīzija sacelsies vēl! Izsauca Jāni un ložu vietā lika izdzert glāzi “zilā” šņabja un uzkost tīru speķi. Vācieši izkaisīja lapiņas no lidmašīnām, aicinot latviešus padoties, solot, ka neliks karot vācu pusē. Jānis ar savu rotu pārgāja frontei. Vācieši turēja savu vārdu, un viņš drīz iesaistījās Latvijas Centrālās padomes pagrīdes darbā. Viņš nogādāja vairākus simtus bēgļu uz Zviedriju.

Kāpēc Igaunijā, kuras pašvaldība arī piekrita Hitlera pavēlei dibināt “brīvprātīgās” SS ieroču divīzijas (bet tikai vienu), nedzīvo 16. marts? Man atbildēja Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess – mēs uzrunājām leģionārus, lūdzām, lai neļauj pēc piemiņas brīžiem baznīcās iet pa ielām un pārtapt par politisku manifestāciju. LATO runas vīriem sarunās ar leģionāriem arī izdevās to panākt uz pāris gadiem, kad gatavojāmies iestāties NATO. Kad tas notika, viss sākās no jauna – uzradās politisku grupējumu pārstāvji, kas pierunāja leģionārus atsākt savu gājienu pēc dievkalpojuma. Bet LATO nevar salīdzināt ar valdību, kā tas bija Igaunijas gadījumā.

Lietuvas pašpārvalde uzdrošinājās nepiekrist Lielvācijas direktīvai un tur leģions netika dibināts. Tā vietā tika izveidota spēcīga pagrīdes armija, kas radīja nopietnus zaudējumus padomju armijai un čekas vienībām, kad tās atbrīvoja Lietuvu no vāciešiem. Kas ko lietuviešiem šodien var pārmest?

Daudziem krieviem Krievijā radusies identitātes problēma, sagrūstot padomju impērijai. Uzvara pār nacistisko Vāciju ir palikusi gandrīz vai vienīgais pagātnes pozitīvais identitātes balsts. Bet karu taču iesāka divi – Hitlers un Staļins! 9. maijs krieviem nav tikai piemiņas brīdis, bet politiska manifestācija. Šīs attieksmes dēļ Krievija cenšas atgūt savu lielvaras statusu, militāri sacenšoties ar Ķīnu, ES un ASV. Tas jau lemts neveiksmei pašā sākumā – nabadzīgā Krievija ar tikai 140 miljoniem iedzīvotāju nespēs to panākt. Liela daļa jauno krievu Latvijā jau jūtas piederīgi Latvijai. Bet vai mēs viņus pietiekami uzrunājam?

Vai mēs varētu sekot Igaunijas piemēram? Ja ne, kāpēc nē? Un vai 16. marts nav pāraudzis kaut kādā mutācijā tam, ka sajaucam vainas apziņu par bezierunu padošanos 1939. gadā ar Lielvācijas cīņu ar PSRS? 16. marts nav nekāda neatkarīgās Latvijas armijas diena.

Vai vislabāk nebūtu atcerēties kritušos leģionārus, kas sirdīs ticēja, ka cīnījās par Latviju, tajā dienā, kad vācieši likvidēja kureliešu kustību Kurzemē? Vai kurelieši nesāka īstenot to leģionāru dziesmu, ko zinām mēs visi, – mūsu ieroči ir kā pret vienu, tā pret otru okupantu? Mazliet dīvaini, ka kureliešus lāgā negribam atcerēties. Vai ģenerālis Kurelis nebija otrais Kalpaks? Vai esam aizmirsuši, ka 19. divīzija plānoja sacelšanos pret vācu okupantu, atkāpjoties caur Rīgu, un pasludināt, kaut vai uz pāris dienām, valsts atjaunošanu? Tas, ka divīziju novirzīja apkārt Rīgai uz Kurzemi, neko nemaina.

Domāju, ka šāda pieeja palīdzēs mums atgūt mūsu nacionālās vērtības, izkopt politisku gudrību un tādējādi ar drošu skatienu nākotnē pieņemt šā gadsimta izaicinājumus un veiksmīgi tās risināt.

Publicēts Latvijas Avīzē (20.03.2010.)