Vai ES militārie spēki ir Latvijas interesēs?

18.03.2010. 09:56

Sandis Šrāders, LATO ģenerālsekretārs

ASV nostāja Baltijas valstu neatkarības centienu atbalstīšanā ir bijusi par pamatu Latvijas suverenitātes un neatkarības atgūšanai. Mūsu interesēs ir stiprināt Transatlantisko sadarbību kopīgu drošības izaicinājumu pārvarēšanai NATO ietvaros, nevis attīstīt reģionālu militāro spēku Eiropā.

Latvija kopš tās neatkarības atgūšanas ir centusies nostiprināt savu pozīciju starptautiskajā sistēmā, ņemot vērā tās vēsturi, starptautiskās sistēmas dalībnieku ģeopolitiskās intereses, sarežģīto ģeogrāfisko stāvokli. Lai sasniegtu šo mērķi, pēc neatkarīgas atgūšanas, kā primārie mērķi tika izvirzīti Latvijas dalība NATO un ES.

ES Latvijas gadījumā tika uzskatīta par iespēju pievienoties ES vienotajam tirgum, kā arī atgriešanās Eiropas valstu saimē. Šis mērķis tika sasniegts 2004.gadā un joprojām norisinās Latvijas integrācija un iekļaušanās ES struktūrās. Lai gan ir pagājuši jau 6 gadi, kopš Latvija ir kļuvusi par ES dalībvalsti, tomēr pilnīga ES darbības principu pārņemšana atsevišķās darbībās jomās, kā enerģētikas politika, kas tiek uzskatīta par jaunu drošības draudu veidu, Latvijas gadījumā sagādā problēmas. Pašas ES ietvaros ir jādomā, kā Latvija, kā valsts, var efektīvāk aizstāvēt savu pilsoņu intereses tādās jomās, kā zivsaimniecība, lauksaimniecība, rūpniecība un transports, jo Latvijā lauksaimnieki saņem vienus no zemākajiem maksājumiem ES, ir likvidēti vairāki zivsaimniecības uzņēmumi, kas nav spējuši pielāgoties jaunām prasībām, ir likvidētas fabrikas, kā arī ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko stāvokli, par mērķi ir jāizvirza Latvijas attīstība, kā Eiropas nozīmes transporta centram. Sadarbība ar ASV un kravu tranzīts no Rīgas uz Afganistānu ir viens no uzdevumiem šī mērķa sasniegšanai, bet Latvijas diplomātisko dienestu darbība un Latvijas dalība NATO, nevis ES struktūru izmantošana, ir bijis pamats šī mērķa sasniegšanai.

NATO pēc Aukstā pasaules kara un Padomju Savienības sabrukuma bija ietekmīgākā militārā organizācija, kas spēja nodrošināt Latvijas neatgriezenisku neatkarību. Latvijas militārā drošība, kā mērķis, tika sasniegta 2004.gadā, kad Latvija kļuva par NATO dalībvalsti. Lai „patērētu” drošību NATO, Latvijai jākļūst par NATO militāro spēku sastāvdaļu un jāvelta militārās kapacitātes attīstībai 2% no IKP. Pašlaik Latvija velta 1,1% no IKP savas drošības garantēšanai un tikai veiksmīgās Aizsardzības ministrijas veiktās strukturālās reformas ir ļāvušas Latvijai pildīt minimālos pienākumus NATO.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma, ietekmīgākā valsts starptautiskajā sistēmā ir ASV un tās tuvākais partneris ir Eiropa, kā valstu savienība. NATO ir, kā strukturāls ietvars šīs sadarbības nodrošināšanai, kas ir spējis nodrošināt vienotu ASV un Eiropas valstu darbību drošības izaicinājumu pārvarēšanā. Jebkuru citu jautājumu risināšanā ASV un Eiropas starpā ir problemātiska, jo nepastāv vienotas institūcijas, vai tās vēl veidojas Lisabonas līguma ietvaros, pie kurām ASV varētu vērsties, lai nodrošinātu ASV un Eiropas, kā valstu savienības sadarbību. Vai kāds Eiropā var sniegt informāciju ASV lēmumu pieņēmējiem par to, pie kuras valsts vai institūcijas vadītāja ir nepieciešams vērsties, lai nodrošinātu vienotu Eiropas valstu darbību?

Sadarbība pašas ES un NATO starpā ir problemātiska racionālu apsvērumu dēļ: kā notiks militārā koordinācija starp tā valstīm, kas ir NATO dalībvalstis, bet nav ES dalībvalstis vai ir ES dalībvalstis un nav NATO dalībvalstis vai ir gan ES, gan NATO dalībvalstis? Ja šo jautājumu, kas skan sarežģīti, ES militāro spēku attīstības gadījumā sadarbībā ar NATO militārajām struktūrām Eiropas valstis nespēs atrisināt, tad tas negatīvi ietekmēs gan NATO, gan ES. Un tā ir viena no problēmām, ar kurām Latvija un citas ES un NATO dalībvalstis saskarsies, ja tiks attīstītas ES militārās struktūras.

Ņemot vērā minētos argumentus, kā arī ekonomiskās lejupslīdes periodu, jaunu militāro spēku attīstība ES dalībvalstīm būtu milzīga greznība. Nav skaidrs arī tas, kā strukturāli veidosies ES militārie spēki: vai katra valsts veltīs 50% to militāro resursu ES un 50% NATO? Vai arī tie būs tie paši militārie spēki, kas NATO, tikai tiks nomainītas katras organizācijas atpazīšanas zīmes – no NATO uz ES karogu? Ņemot vērā šos argumentus ir jādiskutē par ES militāro spēku izveidi, ko arī veiksmīgi norāda aizsardzības ministrijas runas vīrs – Airis Rikveilis. Ņemot vērā demogrāfiskos un ekonomiskos izaicinājumus ES ietvaros, ES militāro spēku izveide var kļūt par neaizsniedzamu mērķi.

Pēc autora domām Latvijai, pirms ķerties pie diskusijas un sava aktīva viedokļa paušanas par ideju izveidot ES militāros spēkus, vispirms ir jāvērš ES un NATO dalībvalstu uzmanība uz to, ka Francija plāno pārdot četrus „Mistral” militāros kuģus Krievijai (ņemot vērā to, ka Krievija būvēs Nord Stream gāzes vadu uz Vāciju, to iespējamā atrašanās vieta ir Baltijas jūra), jānodrošina pilnvērtīga iekļaušanās ES vienotā energoresursu tirgū, jādomā par ekonomiskās atlabšanas plānu, kas Latvijas gadījumā ir sociālās, militārās, kultūras, kā arī citu sfēru drošības pamats. Ja ES ietvaros Francija un Vācija spēs vienoties par to, ka ir jāattīsta ES armija, veidojot Eiropu par reģionālu drošības institūciju, tikai tādā gadījumā būs nepieciešams Latvijas viedoklis par procesu, kas ir pretrunā ar mūsu nacionālajām interesēm: tikai ASV nostāja Baltijas valstu neatkarības centienu atbalstīšanā ir bijusi par pamatu Latvijas suverenitātes un neatkarības atgūšanai. Mūsu interesēs ir stiprināt Transatlantisko sadarbību kopīgu drošības izaicinājumu pārvarēšanai NATO ietvaros, nevis attīstīt reģionālu militāro spēku Eiropā.

Nobeidzot rakstu vēlējos jautāt: „Kādu nākotni mums piedāvā Latvijas Nākotnes Institūta direktors Normuds Grostiņš, diskutējot par ES armiju?” Nekādu, jo armijas nav mūsu prioritāte, tādēļ laipni aicinātu Grostiņa kungu diskutēt par produktīvu tematiku Latvijas attīstībai!

Raksts tika publicēts www.esmaja.lv 2010. gada 17. martā.

URL: http://www.esmaja.lv/?lapa=blogs&id=891