Rīgā apsprieda Baltijas valstu skatījumu uz NATO nākotni

02.06.2010. 09:14

1. jūnijā Starptautiskajā izstāžu centrā „Ķīpsala” NATO Parlamentārās Asamblejas 57. pavasara sesijas ietvaros notika publiskā diskusija „NATO nākotne: Baltijas skatījums”, kuru organizēja Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO) sadarbībā ar Latvijas Republikas Saeimu un Frīdriha Eberta fondu. Konferenci apmeklēja vairāk nekā 100 dalībnieku un tās mērķis bija veicināt izpratni par drošības jautājumiem Latvijas iedzīvotāju vidū, kā arī apspriest NATO jauno stratēģisko koncepciju un Afganistānas situāciju, paraugoties no Baltijas valstu skata punkta

Publisko diskusiju atklāja NATO Parlamentārās Asamblejas Latvijas delegācijas vadītāja Vaira Paegle, uzsverot, ka NATO Parlamentārās Asamblejas 57. pavasara sesijas ietvaros 28 dalībvalstu delegācijas un 13 asociēto valstu delegācijas parlamentārā līmenī panākušas vienprātību aktuālajos drošības jautājumos un ir izdiskutēti jautājumi sākot no alianses solidaritātes un tālajiem ziemeļiem un beidzot ar ekonomisko krīzi Centrāleiropā un Austrumeiropā, kā arī jūras drošību. V. Paegle norādīja, ka ar NATO jauno stratēģisko koncepciju Latvija saista cerības, ka kolektīvās aizsardzības garantijas, alianses vienotības un solidaritātes solījumi, citējot Madeleinu Olbraitu (Madeleine Albright), „tiek atjaunoti ne tikai vārdiem, bet arī darbiem”. Tika uzsvērts, ka NATO jauno stratēģisko koncepciju dalībvalstīm nevajag uztvert kā mūsu drošības jautājumu atrisinājumu, jo laiku pa laikam pašas dalībvalstis sev sarūpē nedrošību. Kā būtisks faktors tika uzsvērta Latvijas dalība NATO misijās, apgalvojot, ka „Latvija no kolektīvās drošības var iegūt tik daudz cik pati tajā iegulda. Un Afganistānas gadījums ir viens no veidiem kā Latvija sniedz savu ieguldījumu NATO.”

lato-audio

PANEĻDISKUSIJA I: Ko Baltijas valstis sagaida no jaunas NATO Stratēģiskās koncepcijas? (angliski)

Karls Lamerss Toms Baumanis Svens Miksers Petrass Austrevičiuss

Diskusijas pirmā daļa bija veltīta NATO jaunajai stratēģiskajai koncepcijai. Diskusijas laikā NATO Parlamentārās Asamblejas Politiskās komitejas priekšsēdētājs un Atlantijas Līguma Asociācijas prezidents Karls Lamerss (Dr. Karl A. Lamers) uzsvēra Latvijas kā pilntiesīgas NATO dalībvalsts nozīmi jaunās stratēģiskās koncepcijas veidošanā, apgalvojot, ka sadarbība alianses ietvaros un ar tās partnervalstīm ir vienīgā alternatīva veiksmīgai turpmākajai NATO attīstībai un darbībai. Pievēršoties NATO jaunajai stratēģiskajai koncepcijai K. Lamerss uzsvēra Vašingtonas līguma 5. punkta nozīmību, kas tiek uzskatīts par ‘stūrakmeni’ šīs koncepcijas veidošanā. Tomēr netika aizmirsts par jaunajiem izaicinājumiem: kiber-uzbrukumiem un kodolieroču jautājumu. Viņš norādīja, ka NATO iestājas par kodolieroču arsenāla samazināšanu pasaulē līdz minimumam, lai neapdraudētu paši sevi, bet arī nevēlas pieļaut situāciju, kad kodolieroči kļūst tikai un vienīgi nelegāli. Kā viens no būtiskākajiem turpmākajiem NATO uzdevumiem tika uzsvērts alianses attiecību veidošana ar Krieviju, uzsverot, ka „NATO un Krievijai ir jārunā savā starpā nevis jārunā vienam par otru”. Kā arī K. Lamerss uzsvēra nepieciešamību turpināt „atvērto durvju politiku”, kas paredz sadarbību ar tādām uzskatos un vērtības līdzīgām valstīm kā Dienvidkoreja, Austrālija un Japāna, kas ļautu NATO kļūt par globālāku drošības aliansi.

Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētājs Toms Baumanis, pirmkārt uzsvēra vēsturisko faktoru, apgalvojot, ka Baltijas valstis tikai sešus gadus ir pilntiesīgas NATO dalībvalstis un, ka ir nepieciešama vismaz viena paaudze, lai Baltijas valstis spētu pieņemt tās vēsturiskās vērtības, ko šī alianse un tās dalībvalstis ir veidojušas 60 gadu laikā. Otrkārt viņš uzsvēra to, ka ir jāpievērš uzmanība galvenajiem alianses uzskatu veidojošajiem ‘stūrakmeņiem’, kuri laika gaitā nav būtiski mainījušies, neskatoties uz globālās situācijas izmaiņām. Tika norādīts, ka viņaprāt NATO pamats ir kolektīvās drošības princips. Kā arī tika uzsvērts fakts, ka NATO Centrāleiropas un Austrumeiropas stratēģijai ir jābūt vienotai ar NATO un Krievijas sadarbības politiku.

Igaunijas parlamenta Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Svens Miksers (Sven Mikser) pievērsās galvenokārt NATO jaunajai stratēģiskajai koncepcijai un uzsvēra, ka no Baltijas valstu skata punkta visnozīmīgākais ir Vašingtonas līguma 5. punkts, norādot, ka jaunie izaicinājumi (kiber-noziegumi, enerģētiskā drošība, pirātisms) nedrīkst ņemt virsroku pār jau pastāvošām vērtībām. Viņš arī norādīja Afganistānas situācijas nozīmību turpmākajā NATO attīstībā, norādot, ja NATO ciestu neveiksmi Afganistānā, tad tas norādītu uz alianses nespēju nodrošināt drošību savām dalībvalstīm, kas būtu ļoti būtiski arī Baltijas valstīm. Jaunās stratēģiskās koncepcijas izaicinājums būs arī Vašingtonas līguma 10. punkta pildīšana, kas nozīmē jaunu dalībvalstu jeb partnervalstu piesaistīšana NATO. Kā arī S. Miksers uzsvēra to, ka visas NATO dalībvalstis, kuras līdz šim ir pievienojušās NATO to ir darījušas tādēļ, ka ir izjutušas drošības deficītu.

Lietuvas parlamenta Eiropas lietu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Petrass Austrevičiuss (Petras Austrevicius) uzsvēra sadarbības nozīmību starp NATO dalībvalstīm. Viņš uzsvēra, ka NATO nevajag kļūt par globālu pasaules policistu un jāpievēršas visām pasaules problēmām, bet ir jāvadās pēc lietām, ko NATO var darīt, nevis, ko NATO vajadzētu darīt. Ir jāizvairās no jebkādā veida NATO drošības koncepta reģionalizēšanas, jo „nepastāv specifiski NATO reģioni, bet ir NATO alianse, kas ir nedalīta un drošība ir nedalāma”. Būtisku uzmanība tika pievērsta arī kiber-uzbrukumiem Igaunijai, kurus tāpat kā terora uzbrukumus viņaprāt vajadzētu pielīdzināt militārajiem uzbrukumiem, kuri ir iekļauti Vašingtonas līguma 5. punktā. Viņš uzsvēra arī NATO un Krievijas sadarbības nozīmību jaunās stratēģiskās koncepcijas ietvaros, apgalvojot, ka NATO nekādā gadījumā nedrīkst upurēt atsevišķas fundamentālās intereses tikai, lai uzlabotu NATO – Krievijas attiecības. Kā arī ir būtiski, lai attiecības ar Krieviju neietekmētu lēmumu pieņemšanas autonomiju NATO un neatstātu nekādu ietekmi uz alianses turpmāko darbību.

Pārejot pie diskusijas starp konferences dalībniekiem Toms Baumanis aktualizēja Francijas morāles jautājumu, iesaistoties divpusējā darījumā ar Krieviju par kara kuģu piegādi, norādot, ka šajā gadījumā ir bijis darījums starp divām valstīm un tiklīdz valsts kā aktieris pārdod kaut ko trešajai pusei, tad tas vairs nav NATO jautājums. Tomēr par Francijas morāli šeit var diskutēt. Pievēršoties NATO principam – viens par visiem un visi par vienu un šī principa nākotni alianses ietvaros Svens Miksers uzsvēra to, ka no turpmākās alianses attīstības reģionālie ieguvumi būs dažādi, ko pierāda arī fakts, ka valstīm ir dažādi uzskati par draudiem no konkrētām valstīm – no paranojas līdz pat naivumam. Runājot par valstu iesaistīšanos NATO misijās un to skaidrošanu sabiedrībai tika uzsvērta NVO loma, bet tika akcentēts, ka šīs diskusijas ar sabiedrību nedrīkst būt tikai reizi pusgadā un šai diskusijai ir jābūt patstāvīgai. Diskutējot par Krievijas mediju attieksmi pret NATO kā ienaidnieka tēlu it īpaši alianses paplašināšanās gadījumos Petrass Austrevičiuss uzsvēra, ka viņaprāt Krievijas galvenā problēma nav NATO, bet gan tās iekšpolitiskās problēmas, savukārt Svens Miksers skaidroja, ka mūsdienās NATO paplašinās tādēļ, ka valstis izjūt drošības deficītu un ir pašas ieinteresētas pašas izpildīt NATO kritēriju, lai kļūtu par alianses dalībvalstīm. Šobrīd nav tāda situācija, ka cilvēki no Vašingtonas vai Parīzes brauc uz potenciālajām NATO dalībvalstīm, lai censtos tās iesaistīt NATO aliansē.

lato-audioPANEĻDISKUSIJA II: Afganistāna – NATO solidaritātes tests? (angliski)

Abduls Rahims Vardaks Imants Lieģis Jāks Āvikso Rasa Juknevičiene

Kristofs Cepeļs Maniža Bahtari

Publiskās diskusijas otrā daļa „Afganistāna – NATO solidaritātes tests?”. Tika balstīta uz Baltijas valstu uzskatiem par to lomu NATO misijā Afganistānā, aizskarot NATO solidaritātes jautājumu un Afganistānas situācijas uzlabošanās perspektīvām tuvāko gadu laikā.

Diskusiju atklāja Afganistānas Aizsardzības ministrs Abduls Rahims Vardaks (Abdul Rahim Wardak), pateicoties Baltijas valstīm par palīdzības sniegšanu NATO misijā Afganistānā. Viņš uzsvēra, ka neskatoties uz izteiktajiem viedokļiem, ka Afganistānā nav vērojams progress, bet tā tas nav un ne bez NATO palīdzības ir panākts ievērojams progress. Afganistānas problēma nav tikai cīņa pret terorismu, bet dienas kārtībā ir arī uzlabot valsts ekonomisko attīstību, infrastruktūru un cilvēktiesību aizsardzību, kā arī novērst korupciju. NATO jaunās stratēģiskās koncepcijas ietvaros viņš uzsvēra nepieciešamību pēc stratēģiskās partnerības starp Afganistānu un NATO turpmākajiem gadiem. Kā būtiskākais aspekts sekmīgai turpmākajai sadarbībai tiek uzskatīts afgāņu iedzīvotāju uzticības iegūšana tam, ka ar pacietību un NATO spēku palīdzību ir iespējams sekmīgi restaurēt Afganistānas valsti tā, lai tās spēki (valdība, armija, policija) spētu aizstāvēt savu suverenitāti un savu pilsoņu intereses un tiesības.

Latvijas Aizsardzības ministrs Imants Lieģis pievērsās NATO nozīmīgumam pašreizējā Afganistānas situācijā, apgalvojot, ka „ja NATO neeksistētu, tad šobrīd Afganistānā valdītu teroristu grupējumi”. Viņš norādīja uz Afganistānu kā NATO prioritāro misiju, skaidrojot, ka tās ideoloģiskais mērķis ir kopīgi cīnīties par kopīgo mūsu brīvību un iemācīt afgāņu tautai pārvaldīt savu valsti pašu spēkiem. Kā arī tika uzsvērts fakts, ka NATO spēki Afganistānā ir viesu statusā un tiem ir jārespektē vietējā kultūrā un vērtībās. I. Lieģis arī uzsvēra to, ka Latvijai ir jāsaglabā līdzšinējais Latvijas karavīru kontingenta sastāvs misijā Afganistānā neskatoties uz aizsardzības budžeta samazinājumu.

Igaunijas Aizsardzības ministrs Jāks Āvikso (Jaak Aaviksoo) uzsvēra, ka NATO Afganistānas misija netiek pietiekami daudz uzsvērta kā globālā aizsardzības programma. Ministrs saka ka „ja mēs netiksim galā ar Afganistānu, tad mēs netiksim galā arī ar citiem izaicinājumiem”. Viņš arī uzsvēra to, ka alianses ietvaros pieņemtie lēmumi ietekmē pārējās valstis un ja mēs to sapratīsim, tad mūs sapratīs gan Afganistānā, gan sabiedrotajās valstīs, jo svarīgi ir tas, kādu iespaidu mēs sniedzam sabiedrotajiem. J. Āvikso uzsvēra arī to, ka iepriekš ir pieļautas būtiskas kļūdas gan alianses iekšienē, gan veidojot attiecības ar sabiedrotajiem, bet galvenais ir no tām gūt pareizu mācību.

Lietuvas Aizsardzības ministre Rasa Juknevičiene (Rasa Juknevičiene) uzsvēra to, ka Afganistāna ir galvenais pārbaudījums NATO un starptautiskajai kopienai. Baltijas valstis ir ceļā uz pilnīgu valsts restaurāciju jau 20 gadus un mēs zinām, ka nav ātru uzlabojumu, ja runa ir par valsts restaurāciju. Politiķu uzdevums ir izskaidrot sabiedrībai, kāpēc tas ir tik svarīgi palīdzēt Afganistānai ar militāro palīdzību – tā ir NATO misija un tas ir mūsu pienākums mūsu sabiedroto priekšā par NATO sniegto drošību mums. Bet mūsu misijas ilgums ir atkarīgs no Afganistānas koalīcijas spējas iegūt afgāņu cilvēku uzticību. Uzsverot vēsturisko faktu R. Juknevičiene akcentēja to, ka Afganistāna cīnoties ar Padomju Savienību pielika roku tās sagraušanā, kas Baltijas valstīm ļāva atjaunot neatkarību un tagad mums par to ir jāatmaksā Afganistānai ar savu palīdzību. Viņa arī uzsvēra, ka nav svarīgi cik ienaidnieki ir likvidēti, bet cik sabiedrotie ir iegūti un cik cilvēkiem ir ieviesta pārliecība, ka ar NATO palīdzību Afganistānu ir iespējams restaurēt tuvākajos gados.

Vācijas Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs un Dortmundes universitātes profesors Kristofs Cepeļs (Dr. Christoph Zöpel) pievērsās solidaritātei, uzsverot, ka NATO un citas starptautiskās organizācijas ir solidaritātes instrumenti. Viņš uzsvēra, ka pēc pieciem gadiem Afganistānas misija varētu sasniegt ievērojamus uzlabojumus, ja ne pat varētu būt izpildīta, ko zināmā mērā pierāda ASV prezidenta Baraka Obamas izteikumi, ka kopš 2011. gada otrās puses pamazām samazināt ASV armijas karaspēku NATO teritorijā.

Afganistānas vēstniece Ziemeļvalstīs Maniža Bahtari (Manizha Bakhtari) uzsvēra NATO ieguldījumu izglītības attīstībā Afganistānā, kas ir būtisks faktors ceļā uz valsts restaurāciju. Galvenokārt M. Bahtari uzsvēra sešus galvenos aspektus, kas jāņem vērā Afganistānas situācijas uzlabošanai un stabilizēšanai. Pirmkārt, tā ir drošības struktūru veidošana miera nodrošināšanai, otrkārt, tā ir taktikas izstrādāšana, lai panāktu miera sarunas ar Taliban kaujinieku grupējumiem. Treškārt, ir nepieciešamība pēc plašākas pieejas terorisma apkarošanai un lielāka uzmanība ir jāpievērš reģiona apkārtējām valstīm, jo terorisma saknes nav meklējamas Afganistānā. Ceturtkārt, viņa uzsver Afganistānas valdības nozīmi, kuras uzdevums ir ieviest cilvēku ticību, ka tā ar laiku būs spējīga nodrošināt stabilu stāvokli Afganistānā. Pieckārt, ir jācenšas novērst korupciju visās valsts iestādēs, kā arī turpmākās ekonomiskā attīstības plāns ir viens no Afganistānas attīstības stūrakmeņiem ceļā uz patstāvīgu un drošu valsti.

Otrās diskusijas ietvaros tika iztirzāts jautājums, ko uzdeva diskusijas vadītājs un Latvijas Ārpolitikas institūta goda direktors Atis Lejiņš: „Vai ir iespējams panākt Afganistānas problēmas atrisinājumu 3-5 gadu laikā?” Afganistānas Aizsardzības ministrs Abduls Rahims Vardaks izteica savus uzskatus, apgalvojot, ka ir ļoti labas izredzes piecu gadu laikā panākt pilnīgu situācijas atrisinājumu, bet tikai tādā gadījumā, ja sekmīgi tiek izpildīti vairāki nosacījumi. Lai varētu sekmīgi norisināties šī pāreja uz patstāvīgi funkcionējošu valsti ir jābūt izveidotiem spēcīgām drošības struktūrām. Ir jābūt pienācīgai valdībai, likuma varai, ekonomiskajai attīstībai un attīstītai infrastruktūrai. Un tiek pie šiem nosacījumiem pēc pieciem gadiem varētu tikt atrisināta Afganistānas pašreizējā situācija.

Publiskās diskusijas norisi atbalstīja NATO, ASV vēstniecība Latvijā un Baltijas-Melnās jūras alianse.