Publiskā diskusija “„Enerģētikas risinājumi Latvijā: Baltijas jūras reģiona perspektīvas”: kopsavilkums

21.09.2010. 08:31

2010. gada 21. septembrī, viesnīcā Radisson Blu Latvija notika publiskā diskusija „Enerģētikas risinājumi Latvijā: Baltijas jūras reģiona perspektīvas”, kurā piedalījās vairāk nekā 90 cilvēku – politiķi, uzņēmēji, investori, eksperti, vēstniecību pārstāvji un citi interesenti. Diskusijas mērķis bija iepazīties ar lielāko politisko spēku un esošo valdības ministru, kā arī enerģētikas uzņēmēju nākotnes vīzijām un galvenajiem uzdevumiem Latvijas enerģētikas attīstībā. Diskusiju rīkoja Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO) sadarbībā ar Sorosa fondu – Latvija.

Pirmo diskusijas paneli Pašreizējā situācija un izvēles iespējas nākotnes ilgtspējīgai attīstībai enerģētikas sektorā – Latvijas politisko partiju skatījums atklāja moderators RSU asociētais profesors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un LATO valdes loceklis Andris Sprūds, uzsverot enerģētikas politikas kā būtiskas Latvijas valsts attīstības faktoru, gan ekonomikas un investīciju vides jomās, gan starptautisko partneru izvēles jautājumos drošības lietās. Viņš aicināja paneļa dalībniekus izklāstīt savu nostāju par to, kas ir izdarīts, kas līdz šim nav izdarīts, un, kas tiks darīts Latvijas enerģētikas politikas attīstīšanai pēc Parlamenta vēlēšanām?

LR Ekonomikas ministrs, politisko partiju apvienības Vienotība pārstāvis Artis Kampars uzsvēra enerģētikas nozīmi Latvijā apgalvojot, ka: „Atkarībā no darbības enerģētikas jomā Latvija vai nu spēs attīstīties sekmīgi, vai tieši otrādi – nesekmīgi’’. Kā svarīgākos punktus Latvijas enerģētikas politikā A. Kampars, uzsvēra, pirmkārt, enerģētisko neatkarību, norādot, ka Latvijai pagaidām ir tikai viens dabasgāzes piegādātājs. Otrs svarīgākais faktors ir atjaunojamie enerģētiskie resursi un Latvijas valsts mērķis likt lielāku uzsveru uz šo enerģētikas segmentu, lai valsts kļūtu zaļāka. Kā trešais nozīmīgākais faktors nākotnē tika pieminēta Latvijas enerģētikas uzņēmumu konkurētspēja, kurā tiek uzsvērta nepieciešamība pēc konkurences patērētāju interesēs. Runājot par nākotnes plāniem, Ekonomikas ministrs uzsver Liepājas cietā kurināmā stacijas izveidošanas projekta aizsākšanu un norāda uz tā sekmīgu realizēšanu tuvākajā nākotnē. Uz jautājumu par informācijas atklātību, kas saistīta ar valdības lobēšanu enerģētikas jomā A. Kampars norādīja, ka šādi mēģinājumi pastāv, bet nav bijusi saskarsme ar lobēšanas mēģinājumiem šī jēdziena negatīvajā izpratnē.

Zaļo un Zemnieku pārstāve Ruta Bendere pievērsās galvenokārt biomasas un fosilo energoresursu attiecībai, uzsverot, ka nākotnē nav iespējama pilnīga atteikšanās no fosilo energoresursu izmantošanas. Oponējot A. Kamparam par energoresursu diversifikāciju, R. Bendere norādīja uz Latvijas uzņēmumu nepieciešamību energoresursu jomā, apgalvojot, ka: „Lai arī cik energoresursu piegādātāji būtu, mēs maksājam viņiem, nevis sev pašiem.” Benderes kundze arī uzsvēra, ka galvenā problēma ir tā, ka politiskajā līmenī neviens nerunā pret atjaunojamajiem resursiem, bet tuvākie ministriju plāni tos neiekļauj. Tādējādi norādot, ka trūkst konkrētu rīcības plānu, kas sekmētu atjaunojamo energoresursu nozares straujāku attīstību valstī.

LR Satiksmes ministrs no VL-TB/LNNK apvienības Kaspars Gerhards pievērsās nelielam pašreizējās situācijas izklāstam, pieminot, ka dabas gāzes piegādātāja delegācija pieder kompānijai Gazprom līdz 2014. gadam, norādot, ka tuvāko četru gadu laikā citu gāzes piegādātāju jautājums ir diskutabls. Viņš norādīja uz to, ka a/s Latvijas Gāze pieder monopola tiesības Latvijā līdz 2017. gadam, tādā veidā uzsverot tieši fosilo resursu diversifikācijas nepieciešamību kā galveno tuvāko gadu prioritāti., izceļot jau pieminētās Liepājas cietā kurināmā stacijas izveides turpināšanu. Otrs jautājums, kuram K. Gerhards pievērsa īpašu uzmanību, ir enerģijas taupīšana un energoresursu efektivitātes programma. No vienas puses viņš uzsvēra šīs programmas racionalitāti, apgalvojot, ka „Jo mazāk tērē, jo mazāk jāražo”, bet no otras puses norādīja uz to, ka māju siltināšana krīzes laikā nebija labākais risinājums un tādēļ tā nesekmējās arī šobrīd. Treškārt, tika norādīts uz zaļās enerģijas – mežu, upju un vēja nepietiekamu izmantošanu, nosaucot to par noziedzīgu rīcību pie šādiem zaļās enerģijas resursiem Latvijas gadījumā.

Bijušais LR Ārlietu ministrs un politisko partiju apvienības Par Labu Latviju pārstāvis Māris Riekstiņš sākotnēji norādīja arī uz Latvijas enerģētikas sfēras starptautisko nozīmi, bet kā galveno trūkumu uzsvēra ilgtermiņa plānu trūkumu valsts enerģētikas politikā. Viņš norādīja, ka enerģētikas joma iziet ārpus Ekonomikas ministrijas kompetences iekļaujot sevī arī vides un drošības jautājumus.. Otrkārt, M.Riekstiņš norādīja uz nepietiekami sava reģiona izvērtēšanu, jauno tehnoloģiju attīstību un kaimiņvalstu rīcību šajā jomā, pieminot sašķidrinātās gāzes izmantošanas projektu Lietuvā. Kā problēmu viņš minēja arī distancēšanos vai perspektīvas nesaskatīšanu kopējos ES mērķos enerģētikas politikā. No M. Riekstiņa puses tika piedāvāts pastiprināti pievērsties starp-savienojumam ES virzienā (konkrēti ES Baltijas plānam), kā arī paaugstināt atjaunojamo resursu patēriņu (biogāze, vējš, u.c.). Tika norādīts arī uz kavēšanos likumdošanas jautājumos enerģētikas jomā, kā piemēru minot jūras vēja parka buksēšanu. M.Riekstiņš skaidroja faktorus, kāpēc pagaidām nevaram ietekmēt Gazprom politiku pret mums un, ka bez ES atbalsta Latvija nevar iesaistīties cīņā par kopīgu gāzes cenu visām ES valstīm.

Saskaņas centra pārstāvis Armands Strazds uzvēra nepieciešamību sākotnēji izprast, kāpēc līdz šim neesam izmantojuši mūsu pašu resursus, norādot, ka impulsi, kas jādod valsts attīstībai ir noslāpēti. Gāzes apgādes attīstība ir aplikta ar maziem nodokļiem, kas kavē citu resursu attīstību valstī. A. Strazds arī izklāstīja trīs potenciālos attīstības scenārijus, kurus atbalsta Saskaņas Centra apvienība, galveno uzsvaru liekot uz atjaunojamo resursu patēriņu, bet neizslēdzot arī kontinuitātes scenārija iespējas.

Diskusijas rezultātā var apgalvot, ka mīts par atjaunojamo resursu dārdzību un neizdevīgumu Latvijas gadījumā sāk izzust un to papildus var sekmēt ilgtspējīgas valsts enerģētikas politikas izveide, jo īstermiņa lētāka ir fosilo enerģijas resursu izmantošana. Tomēr šis ir arī jautājums par valstisku atkarību un bez konkurences nozari, kurā lielāko izmaksu daļu sedz tiešais patērētājs.

Otrā diskusijas paneļa Investīcijas Latvijas enerģētikā: vēlamās un reālās dalībnieki diskutēja par investīciju vidi Latvijas enerģētikā, kā arī dalījās savā personīgajā pieredzē par enerģētikas projektu realizāciju.

Diskusijas moderators, enerģētikas eksperts, Juris Ozoliņš aicināja paneļdiskusijas dalībniekus analizēt investīciju vidi Latvijas enerģētikā un iepazīstināt ar savu personisko pieredzi enerģētikas projektu realizēšanā.

Diskusiju atklāja Ekonomikas ministrijas Enerģijas un degvielas resursu nodaļas vadītājs Kristaps Stepanovs, kurš uzsvēra priekšrocības, kādas Latvijas atjaunojamās enerģijas ražotājiem sniegs pašlaik tapšanas stadijā esošais Atjaunojamo energoresursu likums. Jaunais likums nodrošinās stabilu investīciju vidi Latvijas enerģētikā uz skaidriem spēles noteikumiem. Likuma ideja ir pamazām pāriet no fosilajiem energoresursiem uz atjaunojamajiem energoresursiem, tāpat likums paredz lielāku atbalstu pētniecības projektiem enerģētikā. K.Stepanovs aicināja arī skatīties uz ES 20:20:20 programmu enerģētikā kā uz iespēju, nevis grūtībām. Līdz 2020. gadam Latvijai noteikti jāsasniedz vismaz 40% atjaunojamo energoresursu īpatsvara Latvijas enerģētikā, jo pretējā gadījumā valstij draud soda sankcijas par saistību neizpildi. Enerģētikas uzņēmējiem savukārt tas radītu papildus izmaksas.

A/S ,,UPB Energy’’ prezidents Uldis Pīlēns iepazīstināja ar sava starptautiskā uzņēmuma darbību. UPB Energy ražo augsta līmeņa koģenerācijas iekārtas galvenokārt Šveices un Vācijas tirgum. U.Pīlēns uzsvēra tieši koģenerācijas priekšrocības efektīvā enerģētikā, jo elektrības ražošana kopā ar siltumu sniedz līdz pat 90% efektivitāti enerģijas izmantošanā. Enerģētikā nākotne pieder atjaunojamajiem energoresursiem par ko liecina Rietumeiropas valstu ambiciozie plāni aizvien vairāk palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru to enerģētikas bilancē. Lielākā problēma ES enerģētikā ir kopīgas enerģētikas politikas trūkums, no kā izriet enerģētiskās drošības problēmas. Atjaunojamos energoresursus var uzskatīt par 21. gadsimta industriālo revolūciju. Salīdzinot ar fosilo energoresursu sfēru, darbavietas atjaunojamo energoresursu sektorā iegūst četras reizes vairāk cilvēku.

Z/S. ,,Mežacīruļi’’ īpašnieks, biogāzes nozares pionieris Latvijā Juris Cīrulis lepojās ar to, ka savu 1 M/W jaudīgo biogāzes staciju finansējis no saviem un bankas kredīta līdzekļiem, iztiekot bez ārvalstu investīcijām. Sākums biogāzes ražošanā bijis grūts un neskaidrs, tā saucamo ,,kvotu karu’’ un neskaidrās valsts enerģētikas politikas dēļ. Savu biogāzes staciju J.Cīrulis uzcēlis divu gadu laikā. Biogāzi J.Cīrulis ražo no kūtsmēsliem un zaļās masas. Viņa aprēķini liecina, ka ikviens zemnieks, kuram pieder aptuveni 400 ha zemes, to veiksmīgi apsaimniekojot un investējot līdzekļus apstrādājamajā kultūrā, varētu nodrošināt 0,5 M/W jaudīgas biogāzes stacijas funkcionēšanu. Kā vēlamo Latvijas enerģētikas ceļu viņš redz difūzo enerģētiku, kur enerģētikas ražošana darbotos kopā ar citām nozarēm, šajā gadījumā – lauksaimniecību.

Z/S ,,Līgo’’ īpašnieks, izcilais motobraucējs Jānis Vinters savā 0,5 M/W jaudīgajā biogāzes stacijā enerģiju iegūst no zaļās masas – kukurūzas. Viņš kritizēja valsts politiku ar kvotu sistēmu biogāzes nozarē, kā arī Latvenergo pakalpojumu kvalitāti, kas vairākkārt bremzējusi viņa projektu. Viņaprāt, Latvijai pēc iespējas ātrāk jāpieņem jaunais atjaunojamo energoresursu likums, lai veicinātu investīciju vidi, un atteiktos no kvotu sistēmas. Savā energoražotnē J.Vinters plāno uzstādīt koģenerācijas iekārtas, tomēr tam nepieciešams lielāks valsts atbalsts siltumtrašu izbūvē arī no mazām enerģētikas ražotnēm.

Franču enerģētikas kompānijas Dalkia pilnvarotais pārstāvis Latvijā Guntars Kokorevičs iepazīstināja ar savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar no gāzes iegūtas enerģijas koģenerāciju Valmierā, Cēsīs, Rīgā un Liepājā. Kā pozitīvu piemēru viņš izcēla Valmieras energosistēmu, kur viņa uzņēmums var piegādāt enerģiju par salīdzinoši izdevīgiem tarifiem, savukārt Cēsu energosistēmā, ko Dalkia pārņēma pirms gada ir jāiegulda prāvas investīcijas, lai elektroenerģijas un siltuma tarifi būtu vismaz Latvijas viduslīmenī. G.Kokorevičs uzskata, ka nav prātīgi investīciju politiku koncentrēt tikai uz atjaunojamajiem energoresursiem, jo pagaidām vēl tas izmaksā pārāk dārgi gan uzņēmējam, gan galapatērētājam. Latvijai gan vajadzētu samazināt fosilo energoresursu īpatsvaru enerģētikā, bet no gāzes atteikties pavisam būtu netālredzīgi. Kā ieteikumus Latvijas enerģētikā G.Kokorovičs izvirzīja apsvērt domu par atomenerģiju, kā arī mainīt Latvijas pilsētu siltināšanas politiku. Šajā sfērā būtu nepieciešams pielietot publiskās – privātās partnerības mehānismu.

A/S Latvenergo valdes priekšsēdētājs Uldis Bariss savā prezentācijā aicināja būt pragmatiskiem un izsvērt AER projektu pienesumu kopējā Latvijas enerģētikas bilancē. Kopš Ignalinas AES slēgšanas Lietuvā Latvijā ir problēma ar enerģētikas jaudām. Pagaidām joprojām galvenie elektroenerģijas resursi Latvijā tiek saražoti TEC1 un TEC2, atjaunojamo un alternatīvo energoresursu jaudas ir pārāk mazas, lai spētu garantēt Latvijas enerģētikas pašnodrošinājumu, proti, izvairīšanos no enerģijas iepirkšanas ārvalstīs. U.Bariss arī prognozēja, ka līdz ar Latvijas integrēšanos reģionālajos enerģētikas tirgos Ziemeļeiropā, cena, par ko uzņēmējs varēs pārdot savu saražoto enerģiju, būs relatīvi zema. Šādā situācijā atjaunojamo energoresursu ražotājiem enerģijas ražošana varētu būt neizdevīga.

Diskusijas programma (pdf)