Rīgas konference 2011: Reģionālā stratēģija Afganistānai – potenciāli vēlama, bet cik reālistiska?

27.09.2011. 13:59

Diāna Potjomkina, Rīgas Stradiņa universitāte

Speciāli Rīgas konferencei 2011

Šogad jau sesto reizi Rīgas konferencē spriests par to, kādai jābūt stratēģijai attiecībā uz Afganistānu. Desmit gadus kopš starptautiskās operācijas sākuma šīs valsts drošības, sociālā un ekonomiskā situācija paliek nestabila, bet koalīcija sāk nogurt un arvien biežāk runā par piemērotu „izejas stratēģiju.” Sākotnēji sabiedrotie koncentrējās uz militārajiem pasākumiem Afganistānā; laika gaitā tie arvien vairāk tika papildināti ar civilajiem – valsts atjaunošanu, sabiedrības stiprināšanu. Afganistānas problēmas plašākā, starpvalstu kontekstā aicināja skatīt ASV prezidents Baraks Obama. Tomēr praksē „reģionālā pieeja” ilgstoši nozīmēja vien sadarbību ar Pakistānu; tikai salīdzinoši nesen parādījās aicinājumi uz visaptverošu, patiesi reģionālu stratēģiju. Tā būtu visnotaļ pamatota, bet tā vēl nav kļuvusi par realitāti un, ņemot vērā sarežģītās attiecības starp reģiona valstīm, jājautā – vai tas vispār ir iespējams?

Reģionālā sadarbība ir nepieciešama, lai atrisinātu daudzās problēmas, kas skar gan Afganistānu, gan kaimiņvalstis un arī Sabiedrotos. Madina Žarbusinova (Madina Jarbussynova), ārkārtēja un pilnvarotā vēstniece Kazahstānas Republikas Ārlietu ministrijā, šeit minēja terorismu, narkotiku tirdzniecību, vides problēmas, ūdens pieejamību, problēmas ar preču un pakalpojunu tranzītu u.c. Procesi reģionā tieši ietekmē situāciju Afganistānā. Proti, Afganistāna ilgstoši tika izmantota kā arēna blakusesošo valstu cīņām par ietekmi, kuras saviem mērķiem izmantoja dažādās Afganistānu apdzīvojošās etniskās un reliģiskās grupas. Viens no piemēriem ir Pakistānas atbalsts Talibānai 90. gados, kas, kā dažkārt tiek apgalvots, neoficiāli turpinās vēl joprojām un būtiski pasliktina drošības situāciju Afganistānā – un tas tiek darīts ar mērķi nostiprināties attiecībā pret Pakistānai nedraudzīgo Indiju, ar kuru tā strīdās par Kašmiras reģionu. (Jāatzīst, līdz šim Indijas faktors nav bijis pietiekami ņemts vērā sabiedroto stratēģijā.) Indija, Irāna un Krievija ir atbalstījušas Ziemeļu aliansi – grupējumu, kas ir cīnījies pret Talibānu; Ķīna veidoja sadarbību ar Pakistānu. Tai pat laikā Afganistānas ziemeļos pēdējos gados nostiprinās ar Talibānu saistīti radikāļi no Centrālāzijas.

Maniža Bahtari (Manizha Bakhtari), Afganistānas Islāma Republikas vēstniece Ziemeļvalstīs, minēja Ķīnu, Indiju, kā arī Turciju kā valstis, kuras var spēlēt lielu lomu Afganistānā. Reģionālais aspekts redzams arī tajā, cik daudz Centrālāzijas valstis ir gatavas sadarboties ar Afganistānu un starptautisko koalīciju, nodrošinot attīstības/ekonomisko palīdzību, tranzīta iespējas, karavīrus u.tml., un cik lielā mērā tās savā ārpolitikā cenšas balansēt starp Rietumiem, Krieviju un Ķīnu. Neņemot vērā šos un citus reģionālos faktorus, ilgstošas pārmaiņas Afganistānā panākt nav iespējams. Tomēr – tagad jau var apgalvot, ka Afganistānas operācijā pieļautas vairākas kļūdas, un reģionālās perspektīvas trūkums ir viena no tām. Kā atzīmēja, piemēram, ES īpašais pārstāvis un ES misijas Afganistānā vadītājs Vigaudas Ušackas (Vygaudas Ušackas), šobrīd iestrādes reģionālajā sadarbībā vēl ir nepietiekamas.

Labs risinājums, kas vairakkārt tika uzrunāts konferencē, būtu reģionāla ekonomiskā integrācija, kas potenciāli būtu izdevīga gan Afganistānai, gan visām iesaistītajām pusēm. Sadarbība ekonomikā pavērtu ceļu gan tirdzniecībai, gan sadarbībai tranzītā un enerģētikā. Kā atzīmēja, piemēram, V. Ušackas, līdz šim ekonomisko izaugsmi valstī galvenokārt radīja starptautiskā klātbūtne, kas nodrošina 90% no Afganistānas budžeta. Tomēr Afganistāna ir bagāta ar dabas resursiem (zelts, nafta, gāze), kuru apguvei varētu piesaistīt arī starptautiskos investorus un kurus varētu sekmīgi eksportēt. Tam savukārt ir vajadzīga sadarbība ar citām reģiona valstīm, tostarp pieeja jūras ceļiem. Afganistāna varētu nodarboties arī, piemēram, ar energoresursu tranzītu no Centrālās uz Dienvid- un Austrumāziju. Viens no pozitīvajiem piemēriem šeit ir 2010. g. parakstītā vēsturiskā tirdzniecības tranzīta vienošanās starp Afganistānu un Pakistānu, ko atbalstīja ASV. Ekonomiskā attīstība un sadarbība varētu palielināt Afganistānas iekšējo stabilitāti un potenciāli arī palīdzēt starpvalstu konfliktu atrisināšanā.

Tomēr, neraugoties uz to, ka visas reģiona valstis ilgtermiņā varētu iegūt no sadarbības, šobrīd „spēka politika” reģionā rada grūti pārvaramus šķēršļus. Arī tādas jomas kā ekonomika un enerģētika ir politizētas, un, piemēram, enerģētikā krustojas daudzu ietekmīgu spēlētāju intereses. Kā atzīmēja V.Ušackas, reģiona valstīm ir jāvairo savstarpējā uzticēšanās, apzinoties, ka no sadarbības iegūs visas iesaistītās puses un ka kopīgās problēmas ir jārisina kopīgi. Pati Afganistānas valdība apzinās, ka reģionālā sadarbība ir vitāli svarīga – M. Bahtari vārdiem, “reģionālā sadarbība ir galvenā prioritāte mūsu valdībai un tautai”, un sadarbību ar kaimiņiem Afganistāna cenšas veidot jau kopš 2002. gada. Arī, piemēram, Kazahstāna, pēc M. Žarbusinovas teiktā, pievērš lielu uzmanību reģionālajai sadarbībai. Tomēr, lai to attīstītu, visiem iesaistītajiem spēlētājiem jāvienojas par kopīgiem mērķiem un uzdevumiem. Ņemot vērā sarežģītās attiecības starp Afganistānas kaimiņiem – dažkārt arī starp tiem un pašu Afganistānu, ir pamatotas bažas, ka ilgtermiņā starpvalstu pretrunas un aizdomas var apdraudēt sadarbību un Afganistānas stabilitāti. Amerikas Savienotās Valstis un citi koalīcijas partneri var – un viņiem vajag – rosināt un atbalstīt politisko izlīgumu un ekonomisko integrāciju Āzijā. Tomēr reģionā vēsturiski pastāv daudzas šķēluma līnijas un, bieži vien, nepatika pret ārējo iejaukšanos, un, kā atzīmēja M. Žarbusinova, galvenais ir pašu Centrālāzijas valstu vēlme sadarboties. Starptautiskajai koalīcijai arī būtu jāvienojas savā starpā par veicamajiem pasākumiem, kas nav viegls uzdevums – arī M..Bahtari runāja par koordinācijas trūkumu. Nobeigumā jāatgādina, ka reģionālā stratēģija Afganistānai var papildināt, bet ne aizvietot stabilizācijas pasākumus valsts iekšienē.

Rīgas konferences 2011 diskusijas “Varas politika Centrālāzijā un Afganistānā”

Ģirts Valdis Kristovskis, Latvijas ārlietu ministrs
Madina Jarbussynova, Kazahstānas Republikas Ārlietu ministrijas īpašo uzdevumu vēstniece
Vygaudas Ušackas, ES īpašais pārstāvis un ES misijas Afganistānā vadītājs
Manizha Bakhtari, Afganistānas Islāma Republikas vēstniece Ziemeļvalstīs

Moderators: Dr. Žaneta Ozoliņa, Latvijas Universitātes

Vairāk informācijas meklējiet http://www.rigaconference.lv/