Rīgas konference 2011: Krievijas daļējā modernizācija

17.09.2011. 09:13

Diāna Potjomkina, Rīgas Stradiņa universitāte

Speciāli Rīgas konferencei 2011

„Krievijas modernizācija: vai sabiedrība ir gatava, un vai tā ļaus Krievijai satuvināties ar Rietumiem?” ir jautājums, par ko raisījās visnotaļ dzīvas diskusijas vienā no Rīgas konferences otrās dienas paneļiem. Pēc PSRS sabrukuma Krievija piedzīvoja krasas, bet ne vienmēr sekmīgas un sabiedrībā atbalstītas reformas demokrātijas un brīvā tirgus virzienā; Vladimirs Putins no šā reformu kursa atkāpās, pat apvērsa to otrādi. Tomēr pēdējos gados arvien biežāk liek sevi manīt neatrisinātās problēmas Krievijas sabiedrībā, politikā un ekonomikā, un par jaunu devīzi kļuva modernizācija. Par pārmaiņām iestājas gan tagadējais prezidents Dmitrijs Medvedevs, gan arvien pieaugoša sabiedrības daļa; Krievija un ES, tāpat arī Krievija un daudzas atsevišķas ES dalībvalstis (to starpā Latvija) pēdējos gados noslēdza modernizācijas partnerības. No otras puses, Krievijā joprojām nav vienprātības par to, ko tieši modernizācija nozīmē, un vārdi ne vienmēr saskan ar darbiem.

Dmitrijs Medvedevs, kurš 2008. gadā nomainīja Putinu prezidenta amatā, nāca ar ambiciozu modernizācijas programmu, iestājoties ne tikai par ekonomiskajām reformām, bet arī par demokratizāciju, varas decentralizāciju, tiesiskuma stiprināšanu un spēcīgu pilsonisko sabiedrību – dažiem novērotājiem tas ļāva vilkt paralēles ar Mihaila Gorbačova „perestroiku” un „atklātību”. Centralizētās pārvaldes apstākļos elites atbalsts reformām ir ļoti svarīgs. Tomēr praksē līdz šim Krievijā notika vien ierobežotas pārmaiņas „no augšas” – kā atzīmēja Dž. Hopkinsa universitātes Modernizēto starptautisko studiju skolas rīkotājdirektors Kurts Volkers (Kurt Volker), D.Medvedeva paustā kritika pret trūkumiem esošajā sistēmā drīzāk rada diskusijas šķietamību, bet būtiskas pārmaiņas nenotiek. Valsts ekonomika joprojām ir pārlieku atkarīga no izejvielu eksporta, vietējie uzņēmumi kavējas pārņemt un radīt inovācijas, un līdzekļi pārsvarā tiek novirzīti uz to, lai uzturētu darba kārtībā vecās iekārtas. Ekonomikas attīstību un privāto iniciatīvu kavē korupcija un – ko īpaši uzvēra Karaliskā Starptautisko attiecību institūta Krievijas un Eirāzijas programmas vadītājs Dr. Džeims Šers (James Sherr) – tiesiskuma trūkums un visuresošs klientelisms. Esošie mehānismi joprojām nenodrošina pilnvērtīgu dialogu starp valsts varu un sabiedrību. Arī politiskajās aprindās daudzi neatbalsta modernizāciju, it īpaši tās politisko/pilsonisko dimensiju, atzīstot vien (ierobežotas) ekonomiskās reformas. Arkādija Mošesa (Arkady Moshes), Somijas Ārpolitikas institūta programmu direktora, vārdiem, elites redzējums aprobežojas ar „tehnoloģisko modernizāciju.”

Šādos apstākļos, kad reformas „no augšas” ir ierobežotas, ir jājautā, vai pati sabiedrība ir gatava uzņemties atbildību un rosināt ekonomisko un politisko modernizāciju „no apakšas”. Ilgu laiku Krievijas politisko dzīvi varēja raksturot kā apburto loku – vara neļāva attīstīties pilsoniskajai sabiedrībai, savukārt vājā pilsoniskā sabiedrība nespēja efektīvi kontrolēt varu. Turklāt pēc sāpīgajām 90. gadu reformām daudzi, arī jaunākā paaudze, izvēlējās nevis mācīties no pagātnes kļūdām, bet gan atbalstīt V.Putina piedāvāto „sociālo kontraktu” – nosacīto stabilitāti, ekonomisko labklājību un apātiju centralizēta, autoritāra režīma apstākļos. Jāatzīst, nesenās tendences Krievijā liecina, ka līdzšinējais „kontrakts” sāk izirt – valsts varai kļūst arvien grūtāk to nodrošināt, un uz šā fona biežāk parādās arī politiskas prasības pēc liberalizācijas, demokratizācijas un labāka dialoga starp varu un sabiedrību. Pie tam, kā atzīmēja Horsts Teltčiks (Horst Teltschik), Vācijas kanclera Helmuta Kola (Helmut Kohl) bijušais padomnieks ārlietās, pēdējo desmit gadu ekonomiskais bums sekmējis vidusšķiras veidošanos Krievijā. Šobrīd pie šā slāņa pieskaitāmi ap 20-30% Krievijas iedzīvotāju, kuri vēlas labāku politisku līdzdalību un kuri ir gatavi protestēt pret pārmērībām no valsts varas puses. Tā kā formālie līdzdalības mehānismi, tādi kā vēlēšanas, visbiežāk ir neefektīvi, tad tiek meklēti citi līdzdalības ceļi, piemēram, rīkojot sabiedriskos protestus; palīdz arī tas, ka reģionālie/vietējie mediji ir salīdzinoši brīvi. Tātad ne tikai valsts vara ir devusi solījumus, bet arī sabiedrības pārstāvji sāk pieprasīt šo solījumu izpildi.

Par spīti šīm pozitīvajām tendencēm, Krievijas modernizācijas nākotne joprojām ir zem jautājuma zīmes. Pēc PSRS sabrukuma valstī izveidojās šķelta, pat atomizēta sabiedrība ar izteiktām nosliecēm uz paternālismu un bailēm no riska, bet daudzi aktīvi un izglītoti iedzīvotāji turpina emigrēt. Savukārt, lai valsts modernizētos gan politiski, gan ekonomiski, ir svarīga personīgās atbildības izjūta, uzņēmīgums, inovatīva domāšana, savstarpējā uzticēšanās un solidaritāte. Modernizācija var būt stabila, efektīva un ilgtspējīga, aptverot visu valsts teritoriju, tad, ja tā gūs atbalstu lielākajā sabiedrības daļā. Savukārt tam Krievijas apstākļos nepietiek vien ar pašreizējām sabiedriskajām kustībām „no apakšas”, kas paliek ierobežotas; būtu vajadzīga arī mērķtiecīga valsts politika, kas popularizētu modernizācijas ideju ne tikai vārdos, bet arī praksē, un kas pati spertu soļus pretī sabiedrībai. Tam gan vajadzīga arī izpratne un vienošanās par to, ko tieši ietver sevī modernizācija, kādi ir tās ieguvumi un varbūtējie riski, jo šābrīža pieeja ir pārāk nekonkrēta un neskaidra.

Tāpat kā nav iespējams droši pateikt, kāda modernizācija plānota un vai sabiedrība ir uz to gatava, tāpat arī grūti prognozēt, kā veidosies „modernizētās” Krievijas attiecības ar „Rietumiem.” Pēdējos gados, pasludinot vispārējas reformas valsts iekšienē, Krievija vismaz daļēji mainīja arī savu ārpolitiku – „pārstartētas” attiecības ar ASV, padziļinās sadarbība ar ES, arī Krievijas un Latvijas attiecības kļuva mērenākas un „pragmatiskākas.” Jau tagad Krievijai un Rietumvalstīm ir kopīgas intereses un/vai savstarpējā atkarība daudzās jomās, sākot ar militāro drošību un beidzot ar vides aizsardzību. Krievija, piemēram, ir trešais lielākais ES ārējās tirdzniecības partneris, ES priekš Krievijas – pirmais (un galvenais investors), un Eiropas Savienībai vēl labāk būtu sadarboties ar tiesisku, liberālu un ekonomiski attīstītu Krieviju. Arī sabiedrības līmenī, kā norādīja A.Mošes, nav spēcīgu pretrietumniecisku noskaņojumu. No otras puses, modernizācija – it īpaši daļēja, ekonomiskā/tehniskā modernizācija, kā šobrīd – ne obligāti nozīmē orientāciju uz Rietumiem. Diskusijā tika skarts arī jautājums par to, ko Rietumi šobrīd dara, lai atbalstītu reformas Krievijā, un vai un kas tiem būtu jādara. Tā, Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis pauda viedokli, ka „Krievija nav viena šajā procesā” un ka partneri ir gatavi atbalstīt tās modernizāciju, kamēr A.Mošes bija samērā skeptisks par to, cik lielā mērā Rietumi īstenībā atbalsta Krievijas reformas. Pie tam ārējā ietekme ne vienmēr nesīs pozitīvus rezultātus, un vairāki paneļa dalībnieki, arī A.Teikmanis, atzīmēja, ka pārmaiņas ir pamatā atkarīgas no pašas Krievijas.

Krievijas vara un sabiedrība šobrīd atrodas vēsturiskas izvēles priekšā – kādā virzienā un ar kādiem līdzekļiem valstij attīstīties tālāk. Modernizācija ir viena no redzamākajām iespējām, lai gan par to, kāda šī modernizācija būs, vienotas izpratnes vēl nav. Sabiedrība kļūst arvien neapmierinātāka ar valsts līdzšinējo virzību, un elite jau ir nākusi klajā ar zināmām pārmaiņām gan iekšējā, gan ārējā politikā. Tomēr ceļā uz patiesu un visaptverošu ekonomisku un politisku modernizāciju Krievijai vēl jāpārvar daudzi šķēršļi, un ir lielas bažas par to, vai un kā valsts tiks ar šo uzdevumu galā. Tas gan nenozīmē, ka pašai Krievijai būtu jāatsakās no reformām un ka Rietumi var vienaldzīgi noskatīties uz notiekošo.

Vairāk informācijas meklējiet: http://www.rigaconference.lv

Diskusijas “Krievijas modernizācija: Vai sabiedrība tai ir gatava un vai tā vēlas Krievijas tuvināšanos Rietumiem?” video ieraksts

Andris Teikmanis, Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs
Prof. Dr. Horst Teltschik, Vācijas kanclera Helmuta Kola (Helmut Kohl) bijušais padomnieks ārlietās
Dr. James Sherr, Krievijas un Eirāzijas programmas vadītājs, Karaliskais Starptautisko attiecību institūts
Kurt Volker, rīkotājdirektors, Transatlantisko attiecību centrs, Dž. Hopkinsa universitātes Modernizēto starptautisko studiju skola, Vašingtona

Moderators: Mr. Konstantin von Eggert, Kommersant FM, Starptautisko attiecību korespondents