Kopsavilkums no diskusijas ar NATO ģenerālsekretāru Adresu Fogu Rasmusenu

22.01.2012. 00:52

Piektdien, 2012.gada 20.janvārī, viesnīcā Radisson Blu Hotel Latvija notika diskusija ar NATO ģenerālsekretāru Andersu Fogu Rasmusenu (Anders Fogh Rasmussen). Diskusiju, kuru organizēja LATO sadarbībā ar NATO Publiskās Diplomātijas nodaļu un Konrāda Adenauera Fondu apmeklēja daudz studenti, jaunieši, ārpolitikas eksperti, vēstniecību pārstāvji un citi intereseti. Diskusijas moderatore, LATO valdes priekšsēdētāja vietniece, LU profesore Žaneta Ozoliņa īsi ievadīja diskusiju, minot diskusijas tēmu „gudrā aizsardzība” (“Smart Defence”) – kā viens no veidiem NATO efektivitātes pilnveidošanai.

Kopsavilkumu diskusijai veidoja: Stanislavs Lopatinskis, LU Politikas zinātnes maģistrants

Rasmusena kungs savā uzrunā minēja, ka viņš jau ilgu laiku ir cieši saistīts ar Latviju. Pirmo reizi viņš šeit ir viesojies pirms aptuveni 20 gadiem, un arī turpmākos gadus cieši atbalstījis Latvijas neatkarības stiprināšanu, integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Skandināvu valstis un, it īpaši Dānija, palīdzēja Latvijai stiprināt savu neatkarību un vienmēr ir centušās veicināt Latvijas un Baltijas valstu iekļaušanu Eiropas vienotā drošības arhitektūrā. Rasmusens pieminēja, ka Latvija bija viena no aktīvākajām NATO sadarbības partnervalstīm deviņdesmitajos gados, un šī aktivitāte ir augstā līmenī arī pēc Latvijas un Baltijas valstu iestāšanās NATO. Pašreiz Latvija ņem aktīvu dalību Afganistānas misijā, atbalsta dažādus NATO projektus, kā arī ir nozīmīgs partneris dzelzceļa kravu tranzītu uz Afganistānu, pēdējo faktu minot kā ļoti būtisku Latvijas ieguldījumu NATO kopējā aizsardzībā. Tāpat Rasmusens apgalvoja, ka NATO ir garants Baltijas valstu neatkarībai un Baltijas gaisa telpas patrulēšana izpaužas kā apstiprinājums šīm garantijām.

Diskusijas otrā daļa bija daudz garāka, jo auditorijā klātesošajiem bija daudz jautājumi NATO ģenerālsekretāram. Jautājumus un šo diskusijas daļu var izšķirt trīs posmos: jautājumi par NATO iekšienē notiekošo, par sadarbību ar ES un starp NATO dalībvalstīm un par aktuālākajām NATO misijām. Viens no jautājumiem par NATO iekšienē notiekošo bija par risku, ka transaltantiskajās saitēs starp NATO dalībvalstīm jau šobrīd ir vērojams „nogurums”, kas nākotnē varētu veicināt arvien lielāku plaisu starp alianses dalībniekiem. NATO ģenerālsekretārs nesaskata šādu risku un apgalvoja, ka „ aliase ir tik stipra kā nekad agrāk”, un kā piemēru viņš minēja veiksmīgo operāciju Lībijā. Tomēr Rasmusens atzina, ka pastāv problēmas ar finansējumu, jo Eiropas valstu ieguldījums pēdējos gados NATO budžetā dramatiski kritās – no vienas trešdaļas uz 20 procentiem. Tāpat arī ir jāsaprot, ka ASV nākamos pāris gadus vērsīs lielu uzmanību Klusā okeāna reģionam un tā augošajām lielvarām, un šie visi faktori ir izaicinājumi NATO darbībai, taču ģenerālsekretārs tic, ka NATO spēs izturēt šos pārbaudījumus.

Otrs temats, ko var attiecināt uz NATO iekšienē notiekošo skāra tieši „gudrās aizsardzības” jautājumu. Ģenerālsekretārs piekrita, ka NATO patlaban ir lielu izaicinājumu priekšā un svarīgākais, ko NATO vajadzētu darīt, ir funkciju prioritizēšana. Vajag veikt analīzi gan par jau pastāvošajām NATO funkcijām, respektīvi, nepieļaut funkciju dubultošanos, gan arī panākt maksimālu funkciju efektivitāti. Valstīm nevajag veicināt savu potenciālu visos virzienos, vajag likt prioritātes un katrai valstij ir jānodarbojas ar noteiktu funkciju īstenošanu. No auditorijas izskanēja jautājums par to, kādu ieroču īpatsvaru vajadzētu palielināt – raķešu, konvencionālu vai kodolieroču? – uz ko ģenerālsekretārs skaidri atbildēja, ka „pašreizējā situācijā mēs nevaram cerēt, ka pasaule atteiksies no kodolieročiem, mums jāveido balansu starp visiem šo veida bruņojumiem. Kodolieroči ir un paliks par alianses vienu no bruņojuma veidiem.”

Nākamajā jautājumu sekcijā tika aizskarta tēma par NATO un ES institucionālo sadarbību un tās attīstību. Kā vienu no svarīgākajām problēmām šajā jomā Rasmusens minēja Kipras jautājumu, tomēr viņš bija optimistisks un piebilda, ka drīz mēs varētu gaidīt pozitīvu risinājumu šajā lietā, kas varētu rezultēties ar Kipras iestāšanos NATO, jo Kipra pašreiz nav NATO dalībvalsts. Turcijai līdz šim par to ir asi iebildusi. NATO un ES praktiskajā līmenī sadarbība veiksmīgi notiek Afganistānā un Kosovā, tomēr politikas līmeņa sarunās NATO un ES sadarbību Rasmusens raksturo kā neveiksmīgu, minot piemēru, ka politiskā līmeņa sarunā vienīgā atļautā tēma ir saistīta ar Bosniju un Hercegovinu.

Nepalika arī neskarta tēma par Krieviju, precīzāk par to, ka Krievija grasās būtiski palielināt tēriņus militārajā jomā. NATO ģenerālsekretārs uz šo jautājumu atbildēja, ka Rietumi nav Krievijas ienaidnieks un tādu Krievijas soli nesaprot, tomēr viņš bija pietiekami optimistisks, minot, ka jau esošajā attiecību formātā NATO un Krievija spēs risināt savstarpējas problēmas. Rasmusens arī piebilda, ka Krievijai ir aktuāli arī tie paši draudi, kas ir vērsti arī pret NATO, tāpēc šo draudu pārvarēšanai cieša sadarbība starp NATO un Krieviju ir savstarpēji svarīga.

Atlikušie jautājumi skāra pēdējā gada notikumus, kā arī Afganistānas jautājumu. Sīrijā pašlaik ir līdzīga situācija kā Lībijā pirms gada, tad kāpēc NATO neiesaistās Sīrijā, lai aizsargātu civilos iedzīvotājus? Uz ko Rasmusens atbildēja, ka „NATO ir svarīgs ANO Drošības Padomes lēmums šajā jautājumā un bez ANO Drošības Padomes lēmuma NATO neveiks nekādas darbības Sīrijā”. Tā kā ANO Drošības Padomes sankcija bija Lībijas gadījumā, tad NATO bija iespējas sākt operāciju Lībijas gaisa telpā, taču Sīrijas gadījumā šādu sankciju nav. Tāpat ģenerālsekretārs uzsvēra, ka ir svarīgs reģiona valstu atbalsts, lai veiktu tādu vērienīgu operāciju.

Afganistāna pēc 2014. gada, un jautājums par to, ka kad NATO spēki aizies no šī reģiona, tas bija viens no aktuālākiem jautājumiem. Rasmusens pateica, ka „NATO atradīsies Afganistānā pēc 2014. gada, tomēr ne militārajā misijā, bet kā treneru un apmācības spēku sastāvs, kas apmācīs afgāņu drošības dienestus”. Tas patlaban ir svarīgākais izaicinājums NATO spēkiem Afganistānā – veiksmīgi nodot varu Afganistānas iekšlietu ministrijas spēkiem, kā arī izveidot stiprus militāros spēkus.

Kopumā diskusija bija ražena ar jautājumiem, kas skāra virspusējas jomas saistītas ar NATO. Prieks bija redzēt, ka tieši jaunas sejas uzdeva lielāko daļu no jautājumiem, tas liek cerēt, ka NATO nākotnē spēs veiksmīgi realizēt „gudrās aizsardzības” politiku.