NATO-KRIEVIJA: Saucot lietas īstajos vārdos

16.05.2017. 13:30

NATO ir ticis apsūdzēts nepatiesās darbībās un nepatiesos draudos, kas ir vairāk kā 25 gadus veci.

Publiskajā telpā nereti izskan sagrozīta informācija un mīti. Aicinām iepazīties ar biežāk sastopamajiem mītiem un faktiem, kas pierāda pretējo:

  1. Apgalvojums: NATO īstenotā atvērto durvju politika rada jaunas robežlīnijas Eiropā un padziļina jau esošās.
  2. Apgalvojums: NATO uzaicinājums Melnkalnei uzsākt pievienošanās sarunas rada pretestību valstī un tam ir destabilizējoša ietekme
  3. Apgalvojums: NATO paplašināšanās Balkānos destabilizē situāciju.
  4. Apgalvojums: NATO mēģināja “ievilkt” Ukrainu aliansē.
  5. Apgalvojums: Krievijai ir tiesības pieprasīt “100% garantiju”, ka Ukraina nestāsies NATO.
  6. Apgalvojums: NATO provocēja Maidana protestus Ukrainā.
  7. Apgalvojums: NATO plānoja izvietot kuģus un raķetes Krimā.
  8. Apgalvojums: NATO plāno izvietot militāro bāzi Gruzijā.
  9. Apgalvojums: NATO ir bāzes visā pasaulē.
  10. Apgalvojums: NATO mēģina aptvert Krieviju.
  11. Apgalvojums: NATO piemīt “aukstā kara” mentalitāte.
  12. Apgalvojums: NATO ir ASV ģeopolitiskais projekts.
  13. Apgalvojums: NATO mērķis ir apturēt vai novājināt Krieviju.
  14. Apgalvojums: NATO ir mēģinājusi izolēt vai atstumt Krieviju.
  15. Apgalvojums: NATO vajadzēja izformēt “aukstā kara” beigās.
  16. Apgalvojums: NATO paplašināšana norisinājās tāpat kā PSRS un Varšavas pakta paplašināšana.
  17. Apgalvojums: NATO rada draudus Krievijai.
  18. Apgalvojums: NATO raķešu aizsardzība ir mērķēta uz Krieviju un Irānas vienošanās to apstiprina.
  19. Apgalvojums: jaunu dalībvalstu pievienošana NATO apdraud Krieviju. 
  20. Apgalvojums: NATO mācības ir provokācija, kas rada draudus Krievijai.
  21. Apgalvojums: Krievijai ir tiesības iebilst pret NATO atbalstīto infrastruktūru Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstu teritorijā. 
  22. Apgalvojums: NATO atbildes reakcija uz Krievijas pretlikumīgajām darbībām Ukrainā ir pretrunā ar Dibināšanas aktu. 
  23. Apgalvojums: NATO kodolieroču mehānisms pārkāpj Kodolieroču neizplatīšanas līgumu.
  24. Apgalvojums: NATO kodolieroču mācības pārkāpj Kodolieroču neizplatīšanas līgumu.
  25. Apgalvojums: NATO līderi Vācijas apvienošanas laikā apsolīja, ka alianse nepaplašināsies uz austrumiem.
  26. Apgalvojums: NATO operācija Afganistānā neizdevās.
  27. Apgalvojums: NATO vadītā misija Afganistānā neapturēja afgāņu narkotiku tirdzniecību.
  28. Apgalvojums: NATO operācija Lībijā nebija likumīga. 
  29. Apgalvojums: NATO darbība Kosovā nebija likumīga. 
  30. Apgalvojums: Kosovas un Krimas situācijas ir vienādas.
  31. Apgalvojums: Krievijas veiktā Krimas aneksija tika pamatota ar Starptautiskās Tiesas lēmumu par Kosovas neatkarību.
  32. Apgalvojums: Ukrainas valdība ir nelikumīga. 

1. Apgalvojums: NATO īstenotā atvērto durvju politika rada jaunas robežlīnijas Eiropā un padziļina jau esošās

Fakts NATO atvērto durvju politika ir ļāvusi likvidēt “aukstā kara” ēras radīto Eiropas sadalījumu. NATO paplašināšanās ir sekmējusi demokrātijas, drošības un stabilitātes izplatīšanos visā Eiropā.

Izvēloties pieņemt NATO standartus un principus, kandidātvalstis sniedza savai demokrātijai visspēcīgāko drošības garantu. Un, sniedzot apliecinājumu aizsargāt NATO, tās saņēma NATO apliecinājumu aizsargāt šīs valstis.

Valstīm netiek uzspiesta dalība NATO. Katrai suverēnai valstij ir tiesības izdarīt izvēli par pievienošanos līgumam vai aliansei.

Šis pamatprincips ir iestrādāts starptautiskajos līgumos, tostarp arī Helsinku Nobeiguma aktā, kas noteic, ka katrai valstij ir tiesības “iesaistīties vai neiesaistīties starptautiskajās organizācijās, parakstīt vai neparakstīt divpusējus vai daudzpusējus līgumus, tostarp tiesības piedalīties vai nepiedalīties līgumos vai aliansē.” Parakstot NATO un Krievijas Dibināšanas aktu, Krievija piekrita cienīt valsts “neatņemamās tiesības izvēlēties līdzekļus savas drošības aizsardzībai.”

Pēdējos 65 gados 28 valstis, pamatojoties uz to demokrātiskajiem procesiem, ir brīvprātīgi izvēlējušās pievienoties NATO. Neviena no tām nav izteikusi vēlēšanos to pamest. Tā ir viņu suverēnā izvēle. Vašingtonas līguma 13. pants sniedz dalībvalstīm iespēju izstāties, ja tām ir šāda vēlēšanās.

2. Apgalvojums: NATO uzaicinājums Melnkalnei uzsākt pievienošanās sarunas rada pretestību valstī un tam ir destabilizējoša ietekme

Fakts 2015. gada decembrī NATO ārlietu ministri uzaicināja Melnkalni uzsākt sarunas par pievienošanos aliansei. Tas ir vēsturisks sasniegums, kas stiprinās Melnkalnes, Balkānu rietumdaļas un NATO drošību.

Neviens nespiež valsti pievienoties NATO.  Dalība tajā ir suverēnu valstu personīgais lēmums un brīva izvēle. Kandidātvalstīm ir jāpiesakās dalībai. Un, kā vienmēr, NATO dalībvalstīm tam ir jāpiekrīt.

Jautājums par dalību NATO ir jāizlemj pašai Melnkalnei un tās iedzīvotājiem. Šis pats princips ir attiecināms arī uz nacionālajām (valstij raksturīgajām) procedūrām attiecībā uz pievienošanās lēmumu apstiprināšanu.  Tas nav partiju politikas jautājums.  Tas ir nacionālo interešu jautājums.

Katrai valstij ir suverēnas tiesības izvēlēties tās drošības organizēšanas metodes. Nevienai trešai valstij nav tiesību iejaukties jautājumā par dalību NATO.

Lai pievienotos, alianses valstīm ir pienākums cienīt NATO vērtības un atbilst sarežģītajiem politiskajiem, ekonomiskajiem un militārajiem kritērijiem.

Valstīm, kas pievienojās aliansei, ir sniegta iespēja nostiprināt savu demokrātiju, uzlabot aizsardzību un sniegt tās iedzīvotājiem drošības sajūtu. Paplašināšanās ir veicinājusi stabilitāti un drošību Eiropā un ir ļāvusi tuvināties Eiropai, kas ir nedalāma, brīva un kurā valda miers.

3. Apgalvojums: NATO paplašināšanās Balkānos destabilizē situāciju

Fakts Visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kas ir pievienojušās NATO pēdējā desmitgadē, no pievienošanās brīža ir baudījušas mieru, drošību un sadarbību ar kaimiņvalstīm.

Visas reģiona valstis, kas vēlas kļūt par NATO dalībvalstīm, veic reformas, lai tuvinātos NATO standartiem. Šīs reformas uzlabo demokrātiju un drošību katrā valstī.

Reģiona valstīm ir bijusi būtiska nozīme NATO operācijās Afganistānā un Kosovā, mācot afgāņu kaujiniekus un palīdzot nodrošināt visiem Kosovas iedzīvotājiem drošu vidi. Tas ir tiešs ieguldījums plašākā Eiroatlantijas reģiona stabilitātē.

 

4. Apgalvojums: NATO mēģināja “ievilkt” Ukrainu aliansē

Fakts Kad prezidenta Kučmas un prezidenta Juščenko administrācijas izteica vēlmi pievienoties NATO, alianse sadarbojās ar tām, lai veicinātu reformas, kas ir jāveic, lai īstenotu pievienošanos.

Kad prezidenta Janukoviča administrācija izvēlējās nepievienoties blokam, NATO respektēja šādu lēmumu un turpināja pēc valdības pieprasījuma sadarboties ar Ukrainu jautājumā par reformām.

NATO respektē katras valsts tiesības izvēlēties tās drošības organizēšanas metodes. Faktiski Vašingtonas līguma 13. pants sniedz dalībvalstīm iespēju izstāties no alianses.

Pēdējos 65 gados 28 valstis, pamatojoties uz to demokrātiskajiem procesiem, ir brīvprātīgi izvēlējušās pievienoties NATO. Neviena no tām nav izteikusi vēlēšanos to pamest. Tā ir viņu suverēnā izvēle.

 

5. Apgalvojums: Krievijai ir tiesības pieprasīt “100% garantiju”, ka Ukraina nestāsies NATO

Fakts Saskaņā ar Helsinku Nobeiguma akta I pantu (šeit), ar kuru 1975. gadā tika izveidota Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (OSCE), katrai valstij ir tiesības “iesaistīties vai neiesaistīties starptautiskajās organizācijās, parakstīt vai neparakstīt divpusējus vai daudzpusējus līgumus, tostarp tiesības piedalīties vai nepiedalīties līgumos vai aliansē”. Visas OSCE dalībvalstis, tostarp arī Krievija, ir zvērējusi ievērot šos principus.

Saskaņā ar šiem principiem Ukrainai ir tiesības pašai izvēlēties, vai tā vēlas pievienoties kādam līgumam vai aliansei, tostarp arī NATO dibināšanas līgumam.

Krievija, parakstot Dibināšanas aktu, apņēmās “cienīt visu valstu suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti, kā arī to neatņemamās tiesības izvēlēties līdzekļus savas drošības aizsardzībai”.

Tādējādi Ukrainai ir tiesības izvēlēties alianses, un Krievijai nav tiesību saskaņā ar tās atkārtoto piekrišanu izteikt šādu prasību.

6. Apgalvojums: NATO provocēja Maidana protestus Ukrainā

Fakts Demonstrācijas, kas norisinājās Kijevā 2013. gada novembrī, radās tāpēc, ka ukraiņi vēlējās ciešāku sadarbību ar Eiropas Savienību un bija neapmierināti, ka bijušais prezidents Janukovičs Krievijas spiediena ietekmē apturēja procesu šī mērķa sasniegšanai.

Protestētāju prasības iekļāva konstitucionālās reformas, spēcīgāku parlamenta ietekmi, nacionālās vienotības valdības veidošanu, visaptverošas un endēmiskas korupcijas izbeigšanu, pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas un vardarbības izbeigšanu. NATO tur netika pieminēta.

Ukraina sāka apspriest ideju par tās neiesaistīšanās blokā izbeigšanu 2014. gada septembrī, sešus mēnešus pēc Krievijas pretlikumīgās Krimas aneksijas un Krievijas agresīvajām darbībām Austrumeiropā sākuma. Galīgais Ukrainas Augstākās radas lēmums par tās neiesaistīšanās blokā izbeigšanu tika pieņemts 2014. gada decembrī – gadu pēc demonstrāciju par labu ES sākšanās.

 

7. Apgalvojums: NATO plānoja izvietot kuģus un raķetes Krimā

Fakts Tās ir izdomas. Šāda ideja nekad nav tikusi piedāvāta, ierosināta vai apspriesta NATO.

 

8. Apgalvojums: NATO plāno izvietot militāro bāzi Gruzijā

Fakts Velsas samitā NATO piedāvāja Gruzijai būtisku palīdzību, lai stiprinātu Gruzijas aizsardzību un sadarbības spēju ar aliansi. Saskaņā ar vienošanos, kas tika panākta ar Gruziju, tajā tiks izvietoti mācību objekti, lai sniegtu ieguldījumu Gruzijas un alianses personāla mācībās un savstarpējā sadarbībā.

Tas ir mācību centrs, nevis militārā bāze.

Šādas iniciatīvas rezultātā tiks panākta ciešāka sadarbība ar Gruzijas suverēno un starptautiski atzīto valdību, kā arī uzlabotas tās bruņoto spēku mācības un demokrātiskā kontrole. Tas savukārt uzlabos stabilitāti, padarot Gruzijas bruņotos spēkus profesionālākus, kā arī pastiprinot demokrātisku kontroli pār tiem.

 

9. Apgalvojums: NATO ir bāzes visā pasaulē

Fakts NATO militārā infrastruktūra ārpus dalībvalstu teritorijām ir ierobežota ar tām teritorijām, kurās alianse veic operācijas.

Tādējādi aliansei ir militārie objekti Afganistānā misijas “Resolute Support” atbalstam un Kosovā misijas “KFOR” atbalstam.

NATO ir civiliedzīvotāju sadarbības biroji tādās partnervalstīs kā Gruzija, Ukraina un Krievija. Tās nevar uzskatīt par “militārajām bāzēm”.

Individuālajām dalībvalstīm ir aizjūras bāzes, pamatojoties uz divpusējiem līgumiem un saimniekvalsts piekrišanas principu, pretēji Krievijas bāzēm Moldovas teritorijā (Piedņestras Moldāvu Republikā), Ukrainā (Krimas Autonomajā Republikā) un Gruzijā (Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionos).

 

NATO un tās attieksme pret Krieviju

10. Apgalvojums: NATO mēģina aptvert Krieviju

Fakts Šajā apgalvojumā nav ņemta vērā ģeogrāfija. Krievijas sauszemes robeža ir vairāk nekā 20 000 kilometru. No tiem 1215 kilometri jeb mazāk nekā viena sešpadsmitā daļa robežojas ar pašreizējām NATO dalībvalstīm.

Krievijai ir sauszemes robežas ar 14 valstīm (Norvēģiju, Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju, Baltkrieviju, Ukrainu, Gruziju, Azerbaidžānu, Kazahstānu, Mongoliju, Ķīnu un Ziemeļkoreju). Tikai piecas no tām ir NATO dalībvalstis.

Arī apgalvojums, ka NATO veido bāzes ap Krieviju, ir tikpat nepamatots. Ārpus NATO dalībvalstu teritorijām tai ir būtiska militārā klātbūtne tikai trijās vietās: Kosovā, Afganistānā un jūrā netālu no Āfrikas raga. Visas trīs operācijas tiek veiktas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mandātu un tādējādi tām ir Krievijas un visu citu Drošības padomes locekļu atbalsts. Pirms Krievijas agresīvās darbības uzsākšanas Ukrainā tā nodrošināja loģistikas atbalstu Afganistānas misijai un sadarbojās tieši ar pirātisma apkarošanas operāciju, skaidri parādot, ka Krievija uzskatīja to par ieguvumu, nevis par apdraudējumu.

Attiecībā uz pastāvīgu ASV un citu dalībvalstu bruņoto izvietošanu citu alianses valstu teritorijā Eiropā NATO ir pilnībā ievērojusi NATO un Krievijas Dibināšanas akta prasības. Papildu militārie spēki nav pastāvīgi izvietoti citu dalībvalstu teritorijās, un patiesībā kopējais klātbūtnes līmenis kopš “aukstā kara” beigām ir būtiski mazinājies.

NATO ir partnerattiecības ar daudzām valstīm Eiropā un Āzijā, kā tas ir redzams šajā interaktīvajā kartē. Šādas partnerattiecības, ko pieprasa attiecīgie partneri, būtiski koncentrējas uz jautājumiem, par kuriem ir notikusi vienošanās, piemēram, sagatavotība ārkārtas situācijām un to risināšana, caurredzamība, bruņoto spēku reforma un terorisma apkarošana. Šādas partnerattiecības nevar uzskatīt par draudiem Krievijai vai citai reģiona valstij, nemaz nerunājot par aptveršanas mēģinājumu.

 

11. Apgalvojums: NATO piemīt “aukstā kara” mentalitāte

Fakts “Aukstais karš” beidzās pirms 20 gadiem. To raksturoja divu ideoloģisko bloku pretnostatījums, proti, būtiska lieluma pastāvīgo bruņoto spēku klātbūtne Eiropā un Padomju Savienības militārā, politiskā un ekonomiskā vara pār gandrīz visām tās kaimiņvalstīm.

“Aukstā kara” beigas bija uzvara Centrāleiropas un Austrumeiropas, kā arī Padomju Savienības iedzīvotājiem un pavēra iespēju likvidēt Eiropas sadalījumu. Sākotnējās samita sapulcēs, kas sekoja Berlīnes mūra sagraušanai, Krievijai bija būtiska loma jaunās, visaptverošās Eiropas drošības arhitektūras, tostarp Parīzes Hartas, OSCE, Eiroatlantijas Partnerības padomes un NATO un Krievijas Dibināšanas akta, veidošanā.

Kopš “aukstā kara” beigām NATO ir ieviesusi būtiskas pārmaiņas tās dalības un darbības praksē, 1999. un 2010. gadā pieņemot jaunās stratēģiskās koncepcijas. Apvainojumi, ka NATO ir saglabājusi “aukstā kara” mērķus, ignorē šo izmaiņu radīto realitāti.

Tajā pašā periodā NATO vērsās pie Krievijas ar dažādiem partnerattiecību ierosinājumiem, kā rezultātā 2002. gadā tika izveidota NATO un Krievijas padome. Nevienai citai valstij nav šādu priviliģētu attiecību ar NATO.

Kā NATO valstu un valdību vadītāji minēja Velsas samitā 2014. gada septembrī, “alianse nevēlas konfrontāciju un nerada apdraudējumu Krievijai. Bet mēs nevaram un nekādā ziņā nemainīsim principus, uz kuriem pamatojas mūsu alianse un Eiropas un Ziemeļamerikas drošība”. (Velsas samita deklarāciju var lasīt šeit).

Tā ir NATO oficiālā politika, kuru caurredzami ir izveidojusi un izteikusi augstākā līmeņa vadība. NATO kā organizācija, kas ir atbildīga pret savām dalībvalstīm, ir apņēmusies izpildīt šīs politikas prasības.

 

12. Apgalvojums: NATO ir ASV ģeopolitiskais projekts

Fakts NATO 1949. gadā dibināja divpadsmit suverēnas valstis: Beļģija, Kanāda, Dānija, Francija, Īslande, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis. Tā ir paplašinājusies līdz 28 dalībvalstīm, no kurām katra pieņēma individuālu un suverēnu lēmumu pievienoties aliansei.

Visi lēmumi NATO tiek pieņemti vienprātīgi, tas nozīmē, ka lēmumu var pieņemt tikai tad, ja tam piekrīt pilnīgi visas dalībvalstis.

Tāpat lēmumi par katras individuālās valsts dalību NATO veiktajās operācijās ir katras šīs valsts kompetencē saskaņā ar tās tiesiskajām procedūrām. Nevienai dalībvalstij nav tiesību pieņemt lēmumu par citas dalībvalsts bruņoto spēku nosūtīšanu uz operāciju.

 

13. Apgalvojums: NATO mērķis ir apturēt vai novājināt Krieviju

Fakts NATO mērķis ir noteikts Vašingtonas līguma, kas ir alianses dibināšanas dokuments, preambulā (tiešsaistē skatīt šeit).

Tajā ir noteikts, ka dalībvalstis ir apņēmušās “sargāt savu tautu brīvību, kopējo mantojumu un civilizāciju, kas ir dibināta uz demokrātijas, personas brīvības un likuma varas principiem. Tās meklē iespējas stabilitātes un labklājības veicināšanai Ziemeļatlantijas reģionā. Tās ir apņēmības pilnas apvienot savus centienus kolektīvajai aizsardzībai un miera un drošības saglabāšanai”.

Saskaņā ar šiem mērķiem NATO pēdējās divās desmitgadēs ir vadījusi misijas Balkānos, Afganistānā, Lībijā un pie Āfrikas raga. Alianse ir veikusi mācības no Vidusjūras līdz Ziemeļatlantijas reģionam un visā Eiropā saistībā ar problēmām no terorisma apkarošanas līdz pat zemūdeņu glābšanai, tostarp ar Krievijas piedalīšanos

Nevienu no šīm darbībām nevar uzskatīt par vērstu pret Krieviju.

 

14. Apgalvojums: NATO ir mēģinājusi izolēt vai atstumt Krieviju

Fakts Kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma alianse ir konsekventi strādājusi pie kooperatīvu attiecību veidošanas ar Krieviju kopējo interešu jomās.

Londonas NATO samitā 1990. gada jūlijā NATO vērsās pie Krievijas, piedāvājot dialogu konfrontācijas vietā (skatīt deklarāciju šeit). Turpmākajos gados alianse veicināja dialogu un sadarbību, veidojot jaunu forumu “Partnerattiecības mieram” (PfP) un Eiroatlantijas Partnerības padomi (EAPC), kas ir pieejama visai Eiropai, tostarp arī Krievijai (PfP dibināšanas dokumentus skatīt šeit un šeit).

Pēc līguma “Dayton Accords” parakstīšanas 1995. gadā Krievijas bruņotie spēki piedalījās NATO vadītajās operācijās, lai ieviestu praksē miera līgumu (IFOR un SFOR), kā arī NATO vadītajās operācijās, lai ieviestu mieru Kosovā (KFOR) saskaņā ar ANO Drošības padomes mandātiem.

  1. gadā NATO un Krievija parakstīja Dibināšanas aktu par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību, izveidojot NATO un Krievijas Apvienoto pastāvīgo padomi. 2002. gadā puses atjaunināja savas attiecības, izveidojot NATO un Krievijas padomi (NRC). Puses atkārtoti apliecināja savu apņemšanos pildīt Dibināšanas akta prasības NATO un Krievijas samitā Romā 2002. gadā un Lisabonā 2010. gadā (Dibināšanas aktu var izlasīt šeit, Romas deklarāciju, ar kuru tika dibināta NRC, šeit un Lisabonas NRC samita deklarāciju šeit.)

Kopš NRC izveidošanas NATO un Krievija ir sadarbojušās dažādos jautājumos, sākot no narkotiku un terorisma apkarošanas, līdz zemūdeņu glābšanai un civilās aizsardzības plānošanai. Mēs piedāvājām veidot unikālas attiecības ar Krieviju, kas pamatojas ne tikai uz savstarpējām interesēm, bet arī uz sadarbību un kopīgu mērķi nodrošināt vienotu un brīvu Eiropu, kurā valdītu miers. Nevienam citam partnerim netiek piedāvātas līdzīgas attiecības un līdzīga visaptveroša institucionālā sistēma.

 

15. Apgalvojums: NATO vajadzēja izformēt “aukstā kara” beigās

Fakts Londonas samita laikā 1990. gadā dalībvalstu un valdību vadītāji piekrita, ka “Mums ir jāturas kopā, lai saglabātu mieru, ko esam baudījuši pēdējās četrās desmitgadēs”. Tā bija viņu suverēna izvēle, kas pilnībā atbilda to tiesībām uz kolektīvu aizsardzību saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartu.

Kopš tā laika vēl divpadsmit valstis ir izvēlējušās pievienoties NATO. Alianse ir uzņēmusies jaunas misijas un pieņēmusi jaunus izaicinājumus, tajā pašā laikā ievērojot savus drošības, kolektīvās aizsardzības un vienprātīgas lēmumu pieņemšanas pamatprincipus.

Divas reizes kopš “aukstā kara” beigām NATO ir pieņēmusi jaunas stratēģiskās koncepcijas (1999. un 2010. gadā), pielāgojoties jaunajai realitātei. Tā vietā, lai tiktu izformēta, NATO pielāgojās un turpina mainīties, pildīt dalībvalstu vajadzības un vēlmes, ka arī veicināt kopīgo mērķi nodrošināt vienotu un brīvu Eiropu, kurā valdītu miers.

 

16. Apgalvojums: NATO paplašināšana norisinājās tāpat kā PSRS un Varšavas pakta paplašināšana

Fakts Jebkura NATO paplašināšanās pēc “aukstā kara” beigām un Varšavas pakta vai Padomju bloka veidošanas II pasaules kara beigās salīdzināšana ir pilnīga vēstures kropļošana.

Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu iekļaušana Padomju Savienībā un pievienošana Varšavas paktam pēc Otrā pasaules kara tika veikta militārās okupācijas, vienas puses diktatūras un vardarbīgas jebkuras pretošanās apspiešanas rezultātā.

Kad Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis pieteicās dalībai NATO pēc Varšavas pakta likvidēšanas, tas notika pēc šo valstu brīvas izvēles saskaņā ar to nacionālajiem demokrātiskajiem procesiem un pēc nepieciešamo reformu veikšanas.

Tas tika veikts, debatējot miera apstākļos un caurredzamā veidā.

 

NATO rada “draudus”

17. Apgalvojums: NATO rada draudus Krievijai

Fakts Pēdējos 25 gados NATO ir konsekventi, caurredzami un publiski komunicējusi ar Krieviju.

Alianse ir izveidojusi unikālas sadarbības struktūras – Pastāvīgo kopīgo padomi un NATO un Krievijas padomi –, lai risinātu attiecības ar Krieviju. Tā ir uzaicinājusi Krieviju sadarboties jautājumos par pretraķešu aizsardzību un šāds uzaicinājums nav izteikts nevienam citam partnerim.

Dibināšanas aktā par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību, par kuru 1997. gadā tika panākta vienošanās ar Krieviju un attiecībā uz kuru puses atkārtoti apliecināja savu apņemšanos pildīt tajā noteiktās prasības NATO un Krievijas samitā Romā 2002. gadā un Lisabonā 2010. gadā, ir noteikts, ka “pašreizējā un paredzamajā drošības vidē alianse īstenos kolektīvo aizsardzību un citas misijas, nodrošinot nepieciešamo sadarbspēju, integrāciju un izpildes spēju tā vietā, lai izvietotu papildu pastāvīgas un būtiskas kaujas vienības”. Alianse ir izpildījusi savas saistības.

Alianses valstu un valdību vadītāji nesen skaidri formulēja NATO oficiālo politiku attiecībā uz Krieviju Velsas samitā 2014. gada septembrī.

Viņi apgalvoja, ka “alianse nevēlas konfrontāciju un nerada apdraudējumu Krievijai. Bet mēs nevaram un nekādā ziņā nemainīsim principus, uz kuriem pamatojas mūsu alianse un Eiropas un Ziemeļamerikas drošība.” (Velsas samita deklarāciju var lasīt šeit).

Tādējādi ne alianses politika, ne arī tās darbības nerada draudus Krievijai.

 

18. Apgalvojums: NATO raķešu aizsardzība ir mērķēta uz Krieviju un Irānas vienošanās to apstiprina

Fakts NATO raķešu aizsardzība nav izstrādāta vai mērķēta uz Krieviju. Tā nerada nekādu apdraudējumu Krievijas stratēģiskajai situācijai.

Kā jau NATO ģenerālsekretāra vietnieks Aleksandrs Veršbovs (Alexander Vershbow) paskaidroja, ģeogrāfija un fizika nepieļauj NATO sistēmai notriekt Krievijas starpkontinentālās raķetes no NATO izvietojuma vietām Rumānijā un Polijā. To iespējas ir pārāk ierobežotas, plānotais skaits pārāk mazs un atrašanās vieta pārāk tālu uz dienvidiem no Krievijas vai pārāk tuvu tai, lai tas būtu iespējams.

Krievijas amatpersonas ir apstiprinājušas, ka plānotais NATO vairogs nekādā veidā neietekmēs Krievijas pozīcijas. Premjerministra vietnieks un Krievijas vēstnieks pretraķešu aizsardzības jautājumos Dmitrijs Rogozins 2015. gada 26. janvārī norādīja, ka “neviena pašreizējā vai pat plānotā” pretraķešu aizsardzības sistēma “nevarētu apturēt vai pat apšaubīt Krievijas stratēģisko raķešu potenciālu”.

Visbeidzot, Krievijas apgalvojums, ka pamatnolīgums attiecībā uz Irānas kodolprogrammu novērš nepieciešamību pēc NATO pretraķešu aizsardzības, nav patiess divu iemeslu dēļ.

Irānas līgums neiekļauj ballistisko raķešu tehnoloģiju izplatīšanu, kas nekādi nav saistīta ar kodolieroču jautājumiem.

NATO tāpat ir vairākkārt paskaidrojusi, ka pretraķešu aizsardzība nav paredzēta attiecībā uz konkrētu valsti, bet gan attiecībā uz proliferāciju kopumā. Patiesībā 30 valstis ir ieguvušas vai mēģina iegūt ballistisko raķešu tehnoloģiju. Irānas pamatnolīgums nemaina šos faktus.

 

19. Apgalvojums: jaunu dalībvalstu pievienošana NATO apdraud Krieviju

Fakts Katra valsts, kas pievienojas NATO, apņemas ievērot alianses principus un politiku, kā arī saistības, kuras NATO ir uzņēmusies.

Tas iekļauj arī NATO apņemšanos neradīt draudus Krievijai, kā tas nesen tika apgalvots Velsas samitā.

Tādējādi, pieaugot NATO dalībnieku skaitam, pieaug arī to valstu skaits, kas piekrīt, ka alianse nevēlas konfrontāciju un nerada draudus Krievijai”.

 

20. Apgalvojums: NATO mācības ir provokācija, kas rada draudus Krievijai

Fakts Katrai nācijai ir tiesības organizēt mācības, ja tas tiek veikts to starptautisko pienākumu ietvaros, tostarp, informējot par to dalībnieku skaitu un pēc pieprasījuma nodrošinot novērošanas iespējas.

Lai nodrošinātu savstarpējo uzticēšanos un caurredzamību, OSCE dalībniekiem saskaņā ar Vīnes dokumentu ir pienākums iepriekš informēt vienam otru par mācībām, kurās ir iekļauti vairāk nekā 9000 karavīru, ja vien mācības nav ātrās reaģēšanas pārbaudes.

NATO un dalībvalstis ir konsekventi ievērojušas Vīnes dokumenta noteikumus un garu. Par mācībām, kas pārsniedza paziņošanai noteikto robežvērtību, informācija tika sniegta krietnu laiku iepriekš. Tādēļ Krievija varēja novērot Apvienotās Karalistes organizētās mācības “Joint Warrior” 2015. gada aprīlī.

Krievija savukārt ir atkārtoti veikusi ātrās reaģēšanas mācības, kurās bija iekļauti vairāki desmiti tūkstoši karavīru un dažas no tām norisinājās NATO teritorijas tuvumā. Šāda būtiska apjoma mācību organizēšanas prakse pārkāpj Vīnes dokumenta būtību, radot saspīlējumu un graujot uzticību. Tas bija īpaši novērojams situācijā, kad Krievija militāra apvērsuma veidā ieņēma Krimu un šāda rīcība tika maskēta ar ātrās reaģēšanas pārbaudi.

Tādēļ tieši Krievijas un nevis NATO mācības rada draudus stabilitātei.

 

Solījumi un apņemšanās

21. Apgalvojums: Krievijai ir tiesības iebilst pret NATO atbalstīto infrastruktūru Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstu teritorijā

Fakts Attiecības starp NATO un Krieviju tiek reglamentētas ar Dibināšanas aktu par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību, par kuru NATO dalībvalstis un Krievija panāca vienošanos 1997. gadā un attiecībā uz kuru puses atkārtoti apliecināja savu apņemšanos pildīt tajā noteiktās prasības NATO un Krievijas samitā Romā 2002. gadā un Lisabonā 2010. gadā. (Akta tekstu lasīt šeit.)

Aktā abas puses vienojās, ka “pašreizējā un paredzamajā drošības vidē alianse īstenos kolektīvo aizsardzību un citas misijas, nodrošinot nepieciešamo sadarbspēju, integrāciju un izpildes spēju tā vietā, lai izvietotu papildu pastāvīgas un būtiskas kaujas vienības. Tādējādi tai būs jāpaļaujas uz pienācīgu infrastruktūru, kas atbilst iepriekš minētajiem uzdevumiem. Šajā kontekstā tā var tikt izmantota nepieciešamības gadījumā, lai aizsargātos pret agresijas draudiem, un misijās, lai atbalstītu miera centienus saskaņā ar Apvienoto Nāciju Hartu un OSCE vadošajiem principiem, kā arī mācību nolūkā atbilstoši pieņemtajam CFE līgumam, 1994. gada Vīnes dokumenta nosacījumiem un savstarpēji noteiktajiem caurredzamības pasākumiem. Krievija ievēros līdzīgus ierobežojumus attiecībā uz tās konvencionālo spēku izvietošanu Eiropā”.

Tādējādi Dibināšanas akts un arī Krievija pieļauj infrastruktūras un papildspēku izvietošanu.

 

22. Apgalvojums: NATO atbildes reakcija uz Krievijas pretlikumīgajām darbībām Ukrainā ir pretrunā ar Dibināšanas aktu

Fakts NATO ir sniegusi atbildes reakciju uz jauno stratēģisko realitāti Krievijas nelikumīgo darbību Ukrainā rezultātā, pastiprinot dalībvalstu aizsardzību Centrāleiropā un Austrumeiropā un nodrošinot spēju nepieciešamības gadījumā palielināt savus spēkus, tostarp arī uzlabojot infrastruktūru.

Visas šīs darbības tiek veiktas saskaņā ar iepriekš citēto Dibināšanas aktu.

Dibināšanas aktā visas tā parakstītājvalstis, tostarp arī Krievija, piekrita principiem, kas iekļauj “atturēšanos no draudu vai spēka lietošanas vienai pret otru, kā arī pret citu valsti, tās suverenitāti, teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību jebkādā veidā, kas neatbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartai un Helsinku Nobeiguma aktā iekļautajai Deklarācijai par principiem attiecību starp dalībvalstīm reglamentēšanai” un “cienīt visu valstu suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti, kā arī to neatņemamās tiesības izvēlēties līdzekļus savas drošības aizsardzībai, robežu neaizskaramību un cilvēku tiesības uz pašnoteikšanos, kā tas ir noteikts Helsinku Nobeiguma aktā un citos OSCE dokumentos”.

NATO ir apzinīgi pildījusi šīs saistības. Krievija savukārt pasludināja Krimas aneksiju, kuru atbalstīja varmācīgie separātisti valsts austrumos, un pieprasīja, lai Ukrainai tiktu aizliegts pievienoties NATO.

 

23. Apgalvojums: NATO kodolieroču mehānisms pārkāpj Kodolieroču neizplatīšanas līgumu

Fakts Kodolieroču neizplatīšanas līgums (KNL) ir kodolieroču neizplatīšanas un atbruņošanās režīma pamatdokuments. 2014. gada septembrī Velsas samitā dalībvalstis atkārtoti apstiprināja savu atbalstu šim līgumam.

Amerikas kodolieroču izvietošana NATO dalībvalstu teritorijās notiek saskaņā ar KNL. Šie ieroči visu laiku atrodas Amerikas Savienoto Valstu īpašumā un kontrolē.

NATO kodolieroču politika ir vecāka nekā KNL un šis jautājums tika pilnībā aplūkots līguma apspriešanas laikā. Mehānisms tika izskaidrots delegācijām un publiskots.

 

24. Apgalvojums: NATO kodolieroču mācības pārkāpj Kodolieroču neizplatīšanas līgumu

Fakts 2014. gada septembrī Velsas samitā dalībvalstis atkārtoti apstiprināja savu atbalstu Kodolieroču neizplatīšanas līgumam (KNL). NATO pozīcija kodolieroču jautājumos atbilst šim līgumam.

Nevienā brīdī NATO nav pārvietojusi kodolieročus uz Austrumeiropu. Kopš “aukstā kara” beigām NATO nav veikusi kodolieroču mācības alianses austrumu daļā.

Krievija ir tā, kas ir uzsākusi izmantot kodolieročus kā iebiedēšanas stratēģijas līdzekli. Krievija ir paplašinājusi savu kodolieroču retoriku un palielinājusi kodolieroču mācību skaitu. Krievijas kodolieroču nesēji lido alianses robežu tuvumā. Krievija ir arī izteikusi draudus izvietot kodolieroču raķetes Kaļiņingradā un Krimā.

Šādas darbības un retorika nekādi neveicina caurredzamību un paredzamību, it īpaši mainītās drošības vides kontekstā saistībā ar Krievijas agresiju Ukrainā.

 

25. Apgalvojums: NATO līderi Vācijas apvienošanas laikā apsolīja, ka alianse nepaplašināsies uz austrumiem

Fakts Šāds solījums nekad netika sniegts un Krievija nav iesniegusi nekādus pierādījumus šim apgalvojumam.

Katrs NATO pieņemtais formālais lēmums tiek pieņemts vienprātīgi un dokumentēts rakstveidā. Tā kā nepastāv rakstveida informācija par šādu alianses lēmumu, šāds solījums nevarēja tikt sniegts.

Papildus tam šāda it kā sniegtā solījuma laikā vēl bija spēkā Varšavas pakts. Tā dalībvalstis nepiekrita šī pakta likvidēšanai līdz 1991. gadam. Tādēļ nav nekāda pamatojuma apgalvot, ka 1898. gadā to dienas kārtībā bija pievienošanās NATO.

To apstiprināja Padomju Savienības prezidents Mihails Gorbačovs. Intervijā Krievijas avīzei” un Russia Beyond the Headlines” 2014. gada 15. oktobrī Gorbačovs norādīja:

“Jautājums par NATO paplašināšanos vispār netika apspriests, par to tajos laikos nerunāja. Es pilnībā uzņemos atbildību par saviem vārdiem. Neviena no Austrumeiropas valstīm neierosināja apspriest šo jautājumu, pat ne pēc Varšavas pakta pastāvēšanas beigām 1991. gadā. Arī Rietumvalstu vadītāji par to nerunāja”. 

 

NATO operācijas

26. Apgalvojums: NATO operācija Afganistānā neizdevās

Fakts NATO pārņēma ANO organizēto starptautisko drošības atbalsta spēku Afganistānā vadību 2003. gadā.

NATO vadībā misija pakāpeniski paplašinājās pa visu Afganistānu, tai pievienojās 22 ar NATO nesaistītas valstis un no pašiem pamatiem tika izveidoti Afganistānas Nacionālie drošības spēki, kuros ietilpa vairāk nekā 350 000 karavīru un policistu.

Draudi Afganistānas drošībai turpinās. Taču tagad afgāņu spēki ir pilnībā gatavi uzņemties atbildību par drošību valstī, kā par to tika panākta vienošanās ar Afganistānas varas iestādēm.

NATO nodrošina mācības, konsultē un sniedz palīdzību afgāņu bruņotajiem spēkiem ar “Resolute Support” misijas palīdzību.

 

27. Apgalvojums: NATO vadītā misija Afganistānā neapturēja afgāņu narkotiku tirdzniecību

Fakts Kā jau katrā suverēnā valstī, galvenā atbildība par likumu ievērošanas un kārtības nodrošināšanu Afganistānā, tostarp attiecībā uz narkotiku tirdzniecību, ir Afganistānas valdībai.

Starptautiskā kopiena dažādos veidos atbalsta Afganistānas valdību tās centienos, tostarp arī ar Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Savienības palīdzību.

NATO nav galvenā loma šajā procesā. Par šo lomu tika panākta vienošanās ar starptautisko kopienu.

 

28. Apgalvojums: NATO operācija Lībijā nebija likumīga

NATO vadītā operācija tika uzsākta ar divu –1970. un 1973. gada – ANO Drošības padomes lēmumu (UNSCR), kas abi pamatojas uz ANO Hartas VII pantu, sniegtajām pilnvarām un Krievija neiebilda ne pret vienu no tiem.

  1. gadā UNSCR pilnvaroja starptautisko kopienu “veikt visas nepieciešamās darbības”, lai “aizsargātu civiliedzīvotājus un to apdzīvotās vietas uzbrukuma draudu gadījumā”. NATO to darīja ar reģiona valstu un Arābu līgas dalībnieku politisko un militāro atbalstu.

Pēc konflikta NATO sadarbojās ar ANO Starptautisko izmeklēšanas komisiju par Lībiju, kas nekonstatēja nekādus 1973. gada UNSCR vai starptautisko normatīvo aktu pārkāpumus, secinot, ka “NATO īstenoja augstas precizitātes kampaņu ar pierādāmu apņēmību nepieļaut civiliedzīvotāju upurus”.

 

29. Apgalvojums: NATO darbība Kosovā nebija likumīga

Fakts NATO operācija Kosovā tika veikta pēc vairāk nekā gadu ilgiem ANO un Kontaktgrupas, kuras biedrs bija arī Krievija, centieniem atrisināt situāciju miermīlīgā veidā. ANO Drošības padome vairākos gadījumos definēja etnisko tīrīšanu Kosovā un arvien pieaugošo bēgļu skaitu, kuri tika izraidīti no savas zemes, kā starptautiskā miera un drošības apdraudējumu. NATO operācija “Operation Allied Force” tika uzsākta, lai novērstu plaša mēroga un ilgstošus cilvēktiesību pārkāpumus un civiliedzīvotāju nogalināšanu.

Pēc veiktās gaisa spēku operācijas turpmākā NATO vadītā miera uzturēšanas operācija KFOR, kas sākotnēji iekļāva arī Krieviju, tiek veikta ar ANO pilnvarām (UNSCR 1244) ar mērķi nodrošināt drošu vidi Kosovā.

 

30. Apgalvojums: Kosovas un Krimas situācijas ir vienādas

Fakts Kosovā operācija tika veikta pēc izsmeļošām diskusijām, kurās bija iesaistīta visa starptautiskā kopiena, risinot ilgstošo krīzes situāciju, ko ANO Drošības padome uzskatīja par draudiem starptautiskajam mieram un drošībai.

Pēc operācijas starptautiskā kopiena iesaistījās aptuveni deviņus gadus ilgās diplomātiskās pārrunās ANO uzraudzībā, lai rastu politisku risinājumu un noteiktu Kosovas galīgo statusu saskaņā ar UNSCR 1244. lēmumu.

Krimā nepastāvēja iepriekšēja krīzes situācija, nebija mēģinājumu pārrunāt situāciju ar Ukrainas valdību, Apvienoto Nāciju Organizācija neiesaistījās procesā un nebija mēģinājuma rast kopīgu risinājumu.

Kosovā mēģinājumi rast risinājumu ilga vairāk nekā 3000 dienu. Krimā Krievija pievienoja sev Ukrainas teritorijas daļu mazāk nekā 30 dienās. Tā ir mēģinājusi attaisnot savu nelikumīgo aneksiju, daļēji pamatojot to ar “referendumu”, kas neatbilda Ukrainas normatīvajiem aktiem, norisinājās nelikumīgas militārās okupācijas apstākļos bez opozīcijas izteiksmes brīvības vai mediju piekļuves un bez uzticamas starptautiskās uzraudzības.

 

31. Apgalvojums: Krievijas veiktā Krimas aneksija tika pamatota ar Starptautiskās Tiesas lēmumu par Kosovas neatkarību (tiešsaistē šeit)

Fakts Tiesa apgalvoja, ka tās viedoklim nebija precedenta. Tiesa norādīja, ka tai ir iesniegts “šaurs un specifisks” jautājums par Kosovas neatkarību, kas neaptvertu šī lēmuma plašākas tiesiskās sekas.

 

32. Apgalvojums: Ukrainas valdība ir nelikumīga

Fakts Ukrainas prezidents Porošenko tika ievēlēts 25. maijā ar balsu vairākumu, ko OSCE raksturoja (ziņojums skatāms šeit) kā tādu, kas norāda uz “skaidru varas iestāžu apņemšanos organizēt patiesas vēlēšanas, kas lielā mērā atbilst starptautiskajām saistībām, un ievērojot pamatbrīvības”. Vienīgās jomas, kurās tika ziņots par būtiskiem ierobežojumiem, atradās separātistu kontrolē, kas mēģināja “pastiprināti traucēt procesu”.

Pašreizējais parlaments tika ievēlēts 26. oktobrī balsojumā, ko OSCE raksturoja (ziņojums skatāms šeit) kā “pietiekami apstrīdētas vēlēšanas, kas piedāvāja vēlētājiem reālu izvēli un vispārēju cieņu pret pamatbrīvībām”. Tas atkārtoti norādīja uz to, ka “vēlēšanu iestādes apņēmīgi centās, lai organizētu vēlēšanas visā valstī, bet viņiem nebija iespēju tās organizēt Doņeckas un Luhanskas reģionos, kā arī Krimas pussalā”. 

Krievijas amatpersonas turpina apgalvot, ka Ukrainas parlamentā un valdībā dominē “nacisti” un “fašisti”. Tomēr parlamenta vēlēšanās personas, kuras Krievija dēvē par “fašistiem”, nesasniedza 5% slieksni, kas ir nepieciešams, lai iekļūtu parlamentā. Ukrainas elektorāts skaidri balsoja par vienotību un mērenību, nevis par separātismu vai ekstrēmismu un parlamenta sastāvs to atspoguļo.

Īsumā, prezidents un parlaments ir likumīgi, taču separātistu darbības tādas nav.