“Zemessargs” pielikums veltīts “Sievietes, miers un drošība” tematikai
Latvijas Transatlantiskā organizācija sadarbībā ar Latvijas Avīzes pielikuma “Zemessargs” veidotājiem vasaras sākumā izdeva pielikumu, kas veltīts tēmai “Sievietes, miers un drošība”. Pielikumā uzmanība tika vērsta uz sievietēm, kas iestājušās zemessardzes rindās.
Piedāvājam izlasīt Ata Klimoviča rakstu, kas tika publicēts šajā pielikumā.
“Līdztiesība nevis vārdos, bet darbos!” Zemessardzē tiek sagrauts mīts, ka ieroči var atrasties tikai vīriešu rokās
Jau sen nav pārsteidzoši redzēt Zemessardzes rindās daudzas jo daudzas dažāda vecuma sievietes, un viņu skaits no gada uz gadu mūsu bruņoto spēku lielākajā struktūrā aizvien turpina palielināties.
Tā ir laba zīme, kas apliecina virzību uz plašāku sabiedrības iesaisti reālā valsts aizsardzībā un izpratni par to, ka Latvijai jāiet laikam līdzi, jo militārā joma jau sen, vienkāršoti izsakoties, nesastāv tikai no karavīriem un tankiem.
Ar fizisko spēku un karavīra izrādīto motivāciju vien vairs nepietiek, un par to labi varēja pārliecināties pagājušā gada rudenī notiekošajā karā Kalnu Karabahā.
Tajā liela nozīme bija attālinātai karošanai ar ieročiem gaisā, piemēram, bezpilota kaujas droniem. Tas bija pilnīgi kaut kas cits, atšķirīgs no tradicionālā priekšstata par to, kāda varētu izskatīties karadarbība.
Prasmīgs karotājs var būt ne tikai izcili fiziski sagatavots muskuļots vīrietis, kas spējīgs cauru diennakti pildīt kaujas uzdevumus pilnā ekipējumā. Ar to gan netiek noniecināta sevišķo uzdevumu vienību nozīme.
Arī Karabahas karā šādām labi sagatavotām azerbaidžāņu vienībām bija liela nozīme daudzās uzvarās.
Kā “Zemessargam” atzina Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes vadības pārstāve, fiziski ar vīriešiem, protams, zemessargi sievietes negrasoties sacensties, un tas arī nav vajadzīgs.
Dzimumu atšķirībām ir nozīme, tomēr tas nenozīmē, ka viņas nespētu pildīt dažādus kaujas uzdevumus.
Nav nekāda iemesla atraidīt kādu personu, ja tā vēlas būt Zemessardzē un cenšas izpildīt mācību uzdevumus. Ja vienībai jānosoļo divdesmit kilometri, tad to dara visi. Bieži tas ir ļoti grūti un ne tikai kaujiniekiem sievietēm, to atzīst arī gados jauni vīri.
Arī darbošanos ar ieroci – daudzu sieviešu prasmi un precizitāti šautuvē var vienīgi apskaust. Varbūt vietā ir teiciens, ka neviena vieta tukša nepaliek – ja kaut kur pietrūcis vīriešu, tur redzama sieviete zemessargs.
Svarīgs ir noskaņojums un vēlēšanās darīt kaut ko ļoti vajadzīgu savai valstij.
Te vērts pieminēt kādu jaunu sievieti zemessargu no Zemessardzes 2. brigādes, kas teikusi, ka viņai neesot brāļa un tēva, tikai māte un vecāmāte. Tādēļ viņa kļuvusi par zemessargu, lai būtu kam aizstāvēt māti un vecomāti.
Labi zināms, ka panākumus, kurus kaujas laukā gūst kaujinieki, nodrošina daudzi jo daudzi citi karavīri un darbinieki, kas viņiem palīdz tikt pie pozitīva rezultāta.
Tā ir gan apgāde, gan mediķi, gan pavāri, gan lietveži, gan kiberdrošības jomā strādājošie. Zemessardze ir kopdarbs, un to visai ātri apgūst katrs jaunais zemessargs, un tā patiešām ir labvēlīga vide, kur sajust gandarījumu par kopīgi paveiktu darbu. Iespējams, tā pamatā ir vienlīdzība, arī starp dzimumiem.
Visdrīzāk, daudzas civilās jomas varētu pamācīties no Zemessardzes, ka ne tikai vārdos, bet realitātē visu nosaka attieksme un darbs, kas pilnīgi izslēdz jebkādu diskrimināciju.
Un šī vienlīdzība visu zināmā mērā sakārto, un virkne amatu, piemēram, uzskaitveža, grāmatveža, dabiskā kārtā nonāk sieviešu pārziņā.
Labi zināms, ka sievietes bieži vien ir vērīgākas, pacietīgākas, var ilgstoši koncentrēties uz detaļām, spējīgas veiksmīgāk darboties informatīvajā analītikā. Prasmi darboties komunikācijā apliecina lielais sieviešu īpatsvars starp preses virsniekiem.
Zemessardzē, pēc kāda bataljona komandiera domām, nevienam nav nekādu ierobežojumu. Runājot par sievietēm zemessargiem, atrašanās Zemessardzē sniedzot viņām tikai ieguvumus.
Tā esot iespēja paskatīties uz dažādām lietām no cita skatpunkta, pārbaudīt sevi, kļūt patstāvīgākām, izturīgākām, izdzīvot dažādās situācijās un pārbaudījumos.
Pēc šī komandiera domām, būtu vēlams, lai sieviešu skaits Bruņotajos Spēkos vēl vairāk palielinātos. Ir daudz pienākumu, arī specifiski, kurus var veikt tikai sievietes.
Tas labi bijis redzams ārzemju misijās, kad bijis jāpilda šādi uzdevumi, piemēram, bijis jāpārmeklē sievietes, un to, protams, karavīri vīrieši nav drīkstējuši darīt.
Kā daudzkārt bijis personīgi redzams Ukrainā, dažādus nozīmīgus uzdevumus tur veikušas sievietes. Kaujas vienībās nav bijis sevišķi daudz kaujinieču, taču ne mazāk svarīgu darbu tur padarījušas mediķes un citas armijas speciālistes.
Daudzas pildījušas bīstamo un nozīmīgo izlūku darbu frontes otrā pusē. Tāpat, lai arī ne armijas sastāvā, ļoti nozīmīga loma karavīru nodrošināšanā frontē bijusi daudzu civilo tā saucamo voluntieru darbībai.
Pateicoties viņu enerģijai un drosmei, nereti riskējot ar veselību un dzīvību, karavīriem frontes zonā nogādāts daudz nepieciešamu un svarīgu lietu – gan ekipējums, gan pārtika, gan apģērbs.
Lielā skaitā, varētu teikt masveidīgi – ukrainietes sniegušas milzīgu palīdzību ievainotajiem karavīriem un ģimenēm, kas zaudējuši savus tuviniekus.
Avots: Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Foto: Karīna Miezāja