Pielikums “Zemessargs” par Rīgas konferenci 2021
2. novembrī iznāca jau otrais Latvijas Avīzes pielikums “Zemessargs”, kas izdots sadarbībā ar Latvijas Transatlantisko organizāciju. Pirmais pielikums, kas iznāca 2021. gada jūnijā, bija veltīts “Sievietes, miers un drošība” tēmai. Šajā pielikumā tika ietverts Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētājas Žanetas Ozoliņas apkopojums par Rīgas konferenci, kā arī vairākas intervijas ar Rīgas konferences dalībniekiem, kā politikas pētnieku Edvardu Lūkasu un NATO Stratēģiskās komunikācijas centra vadītāju Jāni Sārtu.
Piedāvājam iepazīties ar pielikumā publicēto Veiko Spolīša interviju ar britu politikas pētnieku Edvardu Lūkasu.
“Militārā drošība šobrīd nozīmības ziņā nobāl politiskās vienotības priekšā.” Saruna ar pazīstamo britu politikas pētnieku Edvardu Lūkasu
Pazīstamais britu politikas pētnieks Edvards Lūkass vadīja gadskārtējās “Rīgas konferences” ievadlekciju ar Latvijas un Igaunijas ministru prezidentiem. “The Economist” analītiķis ir “Rīgas konferences” pastāvīgais dalībnieks un Baltijas valstu draugs, bet šī intervija notika, dodoties uz lidostu, jo viņam bija jāsteidzas atpakaļ uz Londonu un jāpiedalās vēlēšanu kampaņā.
Vēlreiz atskatoties uz jūsu kopīgo diskusiju ar ASV rezerves ģenerālleitnantu Benu Hodžesu un Lietuvas Austrumeiropas Institūta vadītāju Linu Kojalu par Baltijas jūras reģiona izaicinājumiem, kādi tie ir?
Domāju, šeit ir virkne izaicinājumu un militārā drošība ir tikai viens no aspektiem. Gaisa aizsardzības sistēmas, mācību intensitāte, kā arī ASV jūras kājnieku pārdislokācija no Norvēģijas ir nopietni izaicinājumi, jo Transatlantiskā telpa zaudē savu centrālo pozīciju, skatoties Klusā okeāna virzienā.
Tomēr lielākais izaicinājums ir politiskā vienotība, Eiroatlantiskās kopienas vienotība. Militārā drošība šobrīd nozīmības ziņā nobāl politiskās vienotības priekšā, kas uzskatāma par Transatlantiskās arhitektūras mugurkaulu. Mums šī vienotība ir jāatjauno visos līmeņos, vai nu tas būtu politiskais līmenis ar sarunām par transatlantisko tirdzniecību.
Otrais līmenis – kad 500 miljonu eiropiešu, ieskaitot britus, un 300 miljoni ziemeļamerikāņu saprastu lietas tāpat kā Japāna un Austrālija, kas turas pie tādām pašām vērtībām. Mēs NATO joprojām esam visnozīmīgākā aizsardzības savienība pasaules vēsturē, un, protams, Baltijas valstu vieta šajā arhitektūrā ir nozīmīga.
Līdz ar to mums loģiski jārunā par diviem jautājumiem. Vai ASV prezidenta Baidena atbalstītā pasaules demokrātiju tikšanās joprojām ir dienaskārtībā? Un vai mums NATO iekšienē būtu jāsaprot jaunās kontūras, piemēram, jūs esat aizstāvējis redzējumu, ka Baltijas, ziemeļvalstis un Polija militāros izdevumos tērē vien 10 miljardus eiro mazāk nekā mūsu kaimiņš aiz Zilupes, lai arī mums ir puse no Krievijas iedzīvotāju skaita?
Pirmkārt, man liekas, tas ir nepareizi, ka Baidena administrācija nav pievērsusi pienācīgu uzmanību pasaules demokrātiju galotņu sanāksmei. Pēc 2020. gada ASV vēlēšanām bija fantastiska iespēja izveidot “globālu savienību” pret korupciju un vēlēšanu viltošanu, kur Rietumu finanšu institūcijas vērstos pret diktatoriskiem un korumpētiem režīmiem.
Diemžēl šī iespēja netiek izmantota. Decembrī ir paredzēta demokrātijas galotņu tikšanās “Zoom” lietotnē, bet kleptokrātiskie režīmi un ĶTR neļauj mums brīvi elpot. Tāpēc būtu labi, ja mēs varētu šādu tikšanos noorganizēt. Diemžēl eiropieši nav spējuši rast saskaņu ar amerikāņiem Indijas un Klusā okeāna reģionā, un tas neļauj mest drošus tiltus pāri Atlantijai.
Vai, runājot par eiropiešiem, domājat vāciešus, frančus vai plašākā nozīmē?
Domāju gan nacionālo valstu, gan Eiropas Savienības (ES) nozīmē. Piemēram, Lietuva ar savu rīcību Taivānā ir radusi dzirdīgas ausis ne tikai Vašingtonā, tagad līdzīgi rīkojas jaunā Čehijas valdība. Tāpēc tie ir piemēri par Eiropas Savienības dalībvalstu rīcību, tad vēl mums ir Eiropas Parlaments, kas strādā, lai apturētu ES – ĶTR tirdzniecības un investīcijas līgumu, kā arī apturētu ķīniešu “Huawei” līdzdalību ES G5 tīklojumā.
Bet, runājot par nākotni, ja ES dalībvalstij būtu jūras spēku kuģis, kas varētu izbraukt caur Taivānas šaurumu, šādi atgādinot ĶTR par jūras tiesībām un navigācijas brīvību, tas būtu labi. Nav tādu lietu, ar kurām ES nevarētu palīdzēt Ķīnas Republikai (Taivānai), un, jo vairāk eiropiešu to darītu, jo nopietnāk amerikāņi mūs uztvertu. Sevišķi, domājot uz priekšu, kur eiropieši nevar īsti iztikt bez ASV drošības garantijām Eiropas perifērijā.
Šādi esam nonākuši līdz diskusijai par 2% aizsardzības sfērai no IKP. Baltijas valstis ir veikušas savus mājasdarbus, bet vai to maz var sasniegt, sevišķi domājot par nākotnes tehnoloģiju un mākslīgā intelekta izaicinājumiem?
Šeit mēs atgriežamies pie jūsu pirmā jautājuma par militāro aizsardzību.
Kāda jēga 2% no IKP aizsardzībai, ja sabiedrībā valda nesaskaņas vai pati valsts nav pietiekami elastīga.
Es nerunāju tikai par Grieķiju. 2% nav īsti labs indikators, bet labāka mums pašlaik nav. Mēs zinām, ka Somija tērē aizsardzībai 1,8%, bet kā tā šos līdzekļus izmanto! Somija turpmāk izmantos vairāk nekā 2% no IKP, bet Somija šobrīd ir atslēgas uz Arktiku. Kopumā esmu nobažījies par hibrīdapdraudējumiem mūsu informācijas, tautsaimniecības un juridiskajām sfērām.
Un te mēs atgriežamies pie jūsu iepriekš teiktā, ka ĶTR neatstāj mums daudz brīvas telpas manevriem. Lielās interneta platformas mums nepalīdz sasniegt savus mērķus, vai “Facebook” ir par lielu, vai pret to nebūtu jāizmanto antitresta likumdošana, to sadalot?
ĶTR un “Facebook” ir gandrīz identiskas, jo tās abas ir pārāk lielas. Bet, ja runājam par ĶTR informācijas operācijām, varam novērot “lielo Ķīnas lēcienu” mākslīgā intelekta un kvantu datoru izstrādes jomā. Mēs esam pietiekami spējīgi Eiroatlantiskajā telpā un mums ir jāsacenšas ar šo izaicinājumu, mums gan Atlantijas, gan arī Klusā okeāna telpā ir jānodrošina vienādi spēles noteikumi, jo multinacionālajiem uzņēmumiem ir jāievēro likumi, tās nav suverēni tiesību subjekti.
Ja jau mēs varam likt naftas uzņēmumiem ievērot vides vai darba drošības standartus, tad šādi paši standarti jāpiemēro arī digitālajiem milžiem.
Starptautiskā likumdošana ir jāievēro, tāpēc jau ir konvencijas un man nepatīk, ka “Facebook” ir ārpus likuma. Patiesībā “Facebook” var jebkuru iesūdzēt tiesā par līguma noteikumu neievērošanu, tātad viņi ir daļa no tiesu sistēmas. Tāpēc mums ir jābūt precīziem, kādā veidā mēs piespiestu digitālos milžus ievērot nacionālās likumdošanas, līdzīgi kā to dara jūrniecības vai aviācijas milži.
Tātad transatlantisko attiecību atjaunošana ir neatsverama sistēmas stabilizēšanai, tāpat kā cīņā ar korupciju, un jūs esat bijis šīs cīņas priekšgalā. Tagad jūs plānojat startēt Lielbritānijas vēlēšanās Londonā. Kādas paredzat Lielbritānijas nākotnes attiecības ar ES, kā, jūsuprāt, sekmēsies ar globālās Lielbritānijas mērķu sasniegšanu pēc izstāšanās no ES?
Domāju, ka Lielbritānija ir joprojām nozīmīgs spēks ar ievērojamu tautsaimniecību un vienu no Eiropas lielākajām militārajām lielvarām.
Breksits ilgtermiņā ietekmēs mūsu tautsaimniecības izaugsmi un mūsu attiecības ar ES partneriem. Paradoksāli, bet breksits ir palielinājis Apvienotās Karalistes militāro iesaisti kontinentālajā Eiropā. Šeit, Baltijas valstīs, mēs esam vadošā valsts apvienotajā kaujas grupā Igaunijā, Lielbritānija ir vadošā valsts Ziemeļu grupā.
Šādi mēs risinām breksita samezglojumus, sadarbojamies ar ziemeļu un Baltijas valstīm, darām lietas, kuras šīm valstīm ir abpusēji izdevīgas, šādi uzlabojot politiskās attiecības. Mēs esam pametuši ES, bet ne Eiropu. Tāpēc globālās Lielbritānijas mērķi tiek patiesi sasniegti, jo mums ir gan tehnoloģiju, gan finanšu, gan izlūkinformācijas spējas, kuras, esot ES dalībvalsts statusā, bija atstātas novārtā.
Tāpēc tagad pēc AUKUS (trīspusēja Austrālijas, Apvienotās Karalistes un ASV savienība) paziņojuma bija vairāk nekā loģiski, ka Lielbritānijai nepieciešams aizstāvēt savas intereses arī Indijas un Klusā okeāna reģionā. Protams, piecu acu pāru (ASV, Apvienotās Karalistes, Kanādas, Austrālijas un Jaunzēlandes savienība apmaiņai ar izlūkinformāciju) vienošanās dod mums dividendes, lai arī Jaunzēlande pēdējā laikā izkrīt no šī ietvara.
Lielbritānija Eiropas kontinentā ievērojami veicinājusi sadarbību ar Ukrainu kuģubūvē, ar Turciju – militārajā jomā. Vai varam paredzēt lielāku Lielbritānijas iesaistīšanos Centrāleiropā?
Centrāleiropa nav Apvienotās Karalistes uzmanības lokā. Noteikti Melnās jūras reģions un Triju jūru sadarbības formāts, jā. Lai arī Triju jūru sadarbības ietvaros ir potenciāls, diemžēl jāsecina, ka šis formāts līdz šim nav ticis tālāk par skaļiem paziņojumiem un dažiem veiksmīgi novadītiem mazāka mēroga sadarbības projektiem.
Esmu pārliecināts, ka Japānas, Taivānas vai Lielbritānijas uzņēmumi būtu ieinteresēti sadarboties celtniecības, kiberdrošības vai finanšu tirgos, diemžēl esmu bijis pārlieku optimistisks par Trīs jūru potenciālu, tāpēc esmu apbēdināts par šodienas sadarbības plānu izpildi.
Šobrīd piedalāties vēlēšanu kampaņā, novēlu veiksmi! Tomēr sena paruna saka, ka viens nav karotājs, tāpēc vai jums ir pietiekami daudz domubiedru, kuri varētu dot pienesumu politiskajiem izaicinājumiem?
Atceros, ka pirms gadu desmitiem, kad rakstīju par kleptokrātiju Krievijā, es jautāju kādam parlamenta priekšstāvim Vestminsterā, ko īsti Lielbritānija dara, lai cīnītos ar kleptokrātiju? Uz to šis politiķis man atbildēja ar pretjautājumu, kas tas par vārdu «kleptokrātija», jo viņš tādu nepazīstot!
Šī cīņa ar naudas atmazgāšanu ir ilgstoša un labi saprotams, kādu ļaunumu tā ir nodarījusi Āfrikas un Austrumeiropas valstīm.
Bet tā ir nodarījusi ļaunumu arī pašai Lielbritānijai, vai ne tā?
Stop, korupcijas izcelsmes un saņēmējas valstis tās sekas izjūt dažādi. Netīrās naudas cunami var sagraut mazu valstu un tās regulējošo iestāžu spējas kontrolēt situāciju, kā mēs to novērojām, piemēram, Latvijā. Tomēr tas ir atklāts noslēpums, bet Londonas Sitijā baņķieri, juristi un grāmatveži ir pieklājīgi pelnījuši uz šīs netīrās naudas rēķina. Un, protams, šī netīrā nauda grauj Londonas nekustamā īpašuma tirgu.
Īpašumi tiek uzskatīti droši kā depozīts, bieži netiek pārvaldīti un tie pamazām grūst, šādi radot nepievilcīgu sociālo vidi, bieži mēs nezinām, kas ir īpašnieki kaimiņos. Tādi, kuri, iespējams, rezidē Britu Karību jūras beznodokļu zonā.
Cerams, man izdosies dažus no šiem samezglojumiem risināt, jo Vestminstera ir tieši tā pašvaldība, kurā ir redzams kleptokrātijas sākums Lielbritānijā.
Izdošanos! Tagad pēdējais jautājums, divus gadus pēc pandēmijas apmeklējot Rīgu. Kas joprojām ir Baltijas valstu politiķu vai militārpersonu mājasdarbi?
Tie ir divi abstrakti vārdi – uzticība un taisnība. Tā ir uzticība citiem sabiedrības locekļiem un pārvaldes institūcijām, uzticība starp institūcijām un valstīm, jo tā ir tā līme, kas satur mūs kopā. Un otrs ir taisnība, ka mēs piekrītam viens otram, ka tas, kas notika vakar vai šodien, reāli notika, un mums nenāk prātā to apšaubīt.
Mums ir dažādu paziņu loki, bet, ja šajos dažādajos lokos mēs spējam pretoties meliem un sazvērestībām, lai cik saldi un ticami šie meli izklausītos, tad viss kārtībā.
Šādi mēs palīdzam sev būt garīgi veseliem, palielinām savu personisko un valsts drošību.
Avots: Veiko Spolītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Foto: Valdis Kauliņš